Kas ir piedzīvojumi? Vai mums viņus vajag? Vai kalpošana var būt kā piedzīvojums? Man piedzīvojumi liekas doties nezināmā virzienā, ar nezināmiem un ar zināmiem personāžiem. Doties, ņemot līdzi kaut ko, vai tieši pretēji neņemot neko. Tikai sevi, bībeli, un transporta veidu. Esmu noilgojusies pēc piedzīvojumiem, bet kad apdomāju, iznāk, ka mana dzīve ir piedzīvojums. Jā, varbūt skan kā sevis mierināšana. Gan jau, ka tādas domas ienāk prātā, kad nesanāk doties īstos klasiskos ārpus mājas, ārpus Latvijas piedzīvojumos ar ceļasomu. Bet es saukšu šīs par pazemīgajām domām. Katru rītu dodos pretī nezināmajam, reizēm dodos ar vilcienu, reizēm palieku gultā visu dienu, (te es izpušķoju, jo nemēdzu palikt gultā ilgāk par pukst 11 rītā un pat tad galva sāp no ilgas gulēšanas). Saņemu vēstules sms formātā, kurās rakstīts kas nezināms un jauns. Pati rakstu vēstules, kuras lasot nesaprotu, kā to man izdevās pateikt.
Kā lai notic, ka katra diena ir piedzīvojums? Šodien tā neliekas, ka tas būtu tāda rakstura, ko vēlētos piedzīvot. Liekas, ka lielākā problēma ir laiks, uz kādas ass tas izstiepts. Liekas, ka piedzīvojumiem jābūt vairāk nezināmajiem, vairāk reizinātājiem, saskaitāmajiem, vairāk daļām, kombinācijām, vairāk ar negaidītiem pavērsieniem. Kaut gan reizinātājos tikai galā sanāk rezultāts. Tas arī nav interesanti, ja skatās uz ikdienas ass, jo pārāk ilgi var nākties gaidīt. Pārāk daudz nezināmo, pārāk daudz atlikto uz vēlāku. Pārāk, pārāk.. Vai tiešām man tikai uznāk šīs domas, ka pietrūkst? Nē, es zinu, ka daudziem pietrūkst. Es zinu. Es zinu. Es zinu. Bet, ir tomēr kāda atšķirība. Tā pastāv. Pēc panta un būtības. Tā,.. es gribu ko jaunu, es gribu visu jaunu. Nu labi, visu jau būtu pārāk daudz. Kustību, jaunumus, darbības, sejas, sarunas, asaras, priekus, gribēšanu, varēšanu, darīšanu, ..daudz instrumentu vajadzīgs. Kaut zinu, ka patiesībā visam ir viens avots. To arī es zinu. Viņš gaida. Mani un tevi. Viņš gaida, kad ieraudzīsim, ka piedzīvojums jau ir pie mums. Un tiem, kam nepatīk piedzīvojumi, tiem jāsaprot, ka viņiem nav piedzīvojumi. Turpmāk nebūs, ja nekas nemainīsies viņu domāšanā. Tātad, jānotic. Jānotic, jānotic, ka ir. Šodien gribu noticēt. Patiesībā pietrūkst vēlmes gribēšanai. Atkal kāda blusa iemetusies, ka negribas, bet gribas kasīties. Man īstenībā skumji par sevi, ka te mēģinu koncentrēties. Es īsti neapzinos kanālu, bet loģiski domājot un pieplusojot klāt sirdi saprotu, ka Dievs skumst, ja mēs skumstam un nepriecājamies par dzīvi, jo Viņš jau vēlējās dot pašu labāko. Un Viņš jau arī dod, tik mēs neredzam. Tāpēc, man skumji, jo es apzinos, ka neredzu, ka nespēju pievilkt visus 100 % no prieka, mīlestības un laimes, kas man jau ir. Nu nespēju. Gribu, bet kaut kādu resursu nepietiek. Sevī nepietiek. Lai šī ir mana grēksūdze. Es visiem izstāstu, ka man nepietiek. Bet ceru, ka pietiks. Ka nākotnē tas izmainīsies. Šis lai ir kā liecība, ko vēlāk salīdzināt. Lai visi zina, es nebaidos, es izaicinu. Es meklēju, meklēju. tev varbūt liekas, ka man ir, bet iekšā manī ir sajūta, ka ir kas vairāk, ka ir bezgalība vairāk ko varētu saņemt, jūtu to elsojam blakus. Varētu padomāt, ka bēgu no tā un tas man dzenas pakaļ un elso, bet es bēgu. Saku stop! Kā toreiz, kad automašīnas logā ietriecās vabole ar lielu blīkšķi. Stop, stop, vajag apstāties, lai ieraudzītu. Problēma jau ir tā, ka gribas tā kā man gribas, nevis tā kā tam jābūt. Liekas, ka mūsu vēlmes būtu drošākas kā Dieva plāns. Tas taču ir smieklīgi. Ko gan mēs būtu tādu drošu piedzīvojuši, ka varētu to atkal un atkal izdzīvot pilnīgā drošībā? Kas tas varētu būt? Man uz šo jautājumu nav atbilde, tik vien kā domas, ka nekas nevar būt drošs, ja tas nav pats Dievs, kas runā. Jāiet uz priekšu! Jāiet, jāskatās, jāmeklē un jāpiedzīvo. Viss, ko piedāvā katra liktenis. Es zinu, ka katram ir savējais un ir izvēles, kuras daudz ko izmaina, bet ir izvēles, kuras notiks neatkarīgi no mūs izvēles. Ir plāns, kristālrežģis, kurš pārklāj mūs, ka notiks lietas, kurām jānotiek. Tik galvenais neizkrist no mums iecerētā kristālrežģa. Izkrist ir bīstami, tad var smagi sasisties. Tā ir mana teorija. Vari oponēt. Dari to droši! Satriec mani, satriec ar argumentiem, ar pieredzi, ar liecībām. Radi man piedzīvojumus. Es atļauju, izklaidē mani, satriec, ja man nav taisnība. Es zinu, kur ir viena problēma- man nav īstās redzes, lai ieraudzītu. Ir vai nu jānovāc vai jāuzliek pareizais skats. Piedzīvojums ir piecelties no rīta un ieraudzīt kāds esi šorīt- katru dienu savādāks. Citu skatienu, citu domu, citu sajūtu, pat citu ādas stāvokli. Doties darbā, kur nav zināms, ko tieši darīsi katrā minūtē, kur nav 100% zināms, ko satiksi, ko ieraudzīsi. Kā viņi reaģēs. To nekad nevar zināt. Satikt var vienmēr, ieraudzīt var vienmēr ko jaunu. Es pat spriežu pēc saviem novērojumiem- ja nekur neejot kāds atnāk, tad kur nu vēl vairāk, kad izejam ārā. Tad var notikt vis kaut kas. Nu jā, es pati mēģinu noticēt, ka piedzīvojumi ir uz katra stūra. Ir jau arī. Viņš nekad nav atstājis, bet radījis visu no jauna. Ir vairāk, ir dziļāk, ir labāk. Viņš iedevis dzīvi. Dzīvu dzīvi. Viņš nav atstājis, lai nomirtu. Dzīvs nozīmē dzīvība, dzīvība nozīme aktivitāti. Viņš ir iedevis aktivitāti. Aktivitāte ir piedzīvojumi. Šodien man ir gavēnis. Man rodas sajūta, ka viss notiek tikai tad, kad ir gavēnis, vai kalpošana, vai slavēšana vai mēlēs runāšana. Es liecinu, ka tad, kad atnāca un realizējās lēmums runāt mēlēs, katru dienu un veselu nedēļu tik daudz cik iespējams, tad notika tādas lietas- divus mēnešus pirms laika atradu dzīvokli un uzreiz divu dienu laikā visu sarunāju un jau pārvācos, visus papīrus nokārtoju, atnāca finanses un pat atdabūju tās kuras gribēja man atņemt. Viss izmainījās nedēļas laikā, kad lūdzos mēlēs katru dienu. Viss notika pārdabiski un tie bija īsti piedzīvojumi. Pat vēlā vakarā un pēdējā minūtē viss bija iespējams, viss nokārtojās un notika pārdabiski. Tos es saucu par piedzīvojumiem, kas rada visu jaunu un rada dzīvības sajūtas. Ārpus Jeruzalemes nekas nenotiek, nekādas aktivitātes, kā mirusī zona. Tā ir traģēdija. Un kā letonikas gardēdis saku- tas ir katastrofs, ka notiek pilsētā bez Dieva. Apkārt Svētā Gara oāzei ir pilnīgs tuksnesis, sausums un bads. Gribu, lai arī Tu to ieraugi. es zinu, ka ieraudzīsi, jo paprasīju par to Tētim. Es ticu, ka ir vēl kāds, kas redz tāpat kā es. Es ticu. Citādi būtu muļķīgi dzīvot un dalīties ar to, kas manā sirdī.
Kā lai notic, ka katra diena ir piedzīvojums? Šodien tā neliekas, ka tas būtu tāda rakstura, ko vēlētos piedzīvot. Liekas, ka lielākā problēma ir laiks, uz kādas ass tas izstiepts. Liekas, ka piedzīvojumiem jābūt vairāk nezināmajiem, vairāk reizinātājiem, saskaitāmajiem, vairāk daļām, kombinācijām, vairāk ar negaidītiem pavērsieniem. Kaut gan reizinātājos tikai galā sanāk rezultāts. Tas arī nav interesanti, ja skatās uz ikdienas ass, jo pārāk ilgi var nākties gaidīt. Pārāk daudz nezināmo, pārāk daudz atlikto uz vēlāku. Pārāk, pārāk.. Vai tiešām man tikai uznāk šīs domas, ka pietrūkst? Nē, es zinu, ka daudziem pietrūkst. Es zinu. Es zinu. Es zinu. Bet, ir tomēr kāda atšķirība. Tā pastāv. Pēc panta un būtības. Tā,.. es gribu ko jaunu, es gribu visu jaunu. Nu labi, visu jau būtu pārāk daudz. Kustību, jaunumus, darbības, sejas, sarunas, asaras, priekus, gribēšanu, varēšanu, darīšanu, ..daudz instrumentu vajadzīgs. Kaut zinu, ka patiesībā visam ir viens avots. To arī es zinu. Viņš gaida. Mani un tevi. Viņš gaida, kad ieraudzīsim, ka piedzīvojums jau ir pie mums. Un tiem, kam nepatīk piedzīvojumi, tiem jāsaprot, ka viņiem nav piedzīvojumi. Turpmāk nebūs, ja nekas nemainīsies viņu domāšanā. Tātad, jānotic. Jānotic, jānotic, ka ir. Šodien gribu noticēt. Patiesībā pietrūkst vēlmes gribēšanai. Atkal kāda blusa iemetusies, ka negribas, bet gribas kasīties. Man īstenībā skumji par sevi, ka te mēģinu koncentrēties. Es īsti neapzinos kanālu, bet loģiski domājot un pieplusojot klāt sirdi saprotu, ka Dievs skumst, ja mēs skumstam un nepriecājamies par dzīvi, jo Viņš jau vēlējās dot pašu labāko. Un Viņš jau arī dod, tik mēs neredzam. Tāpēc, man skumji, jo es apzinos, ka neredzu, ka nespēju pievilkt visus 100 % no prieka, mīlestības un laimes, kas man jau ir. Nu nespēju. Gribu, bet kaut kādu resursu nepietiek. Sevī nepietiek. Lai šī ir mana grēksūdze. Es visiem izstāstu, ka man nepietiek. Bet ceru, ka pietiks. Ka nākotnē tas izmainīsies. Šis lai ir kā liecība, ko vēlāk salīdzināt. Lai visi zina, es nebaidos, es izaicinu. Es meklēju, meklēju. tev varbūt liekas, ka man ir, bet iekšā manī ir sajūta, ka ir kas vairāk, ka ir bezgalība vairāk ko varētu saņemt, jūtu to elsojam blakus. Varētu padomāt, ka bēgu no tā un tas man dzenas pakaļ un elso, bet es bēgu. Saku stop! Kā toreiz, kad automašīnas logā ietriecās vabole ar lielu blīkšķi. Stop, stop, vajag apstāties, lai ieraudzītu. Problēma jau ir tā, ka gribas tā kā man gribas, nevis tā kā tam jābūt. Liekas, ka mūsu vēlmes būtu drošākas kā Dieva plāns. Tas taču ir smieklīgi. Ko gan mēs būtu tādu drošu piedzīvojuši, ka varētu to atkal un atkal izdzīvot pilnīgā drošībā? Kas tas varētu būt? Man uz šo jautājumu nav atbilde, tik vien kā domas, ka nekas nevar būt drošs, ja tas nav pats Dievs, kas runā. Jāiet uz priekšu! Jāiet, jāskatās, jāmeklē un jāpiedzīvo. Viss, ko piedāvā katra liktenis. Es zinu, ka katram ir savējais un ir izvēles, kuras daudz ko izmaina, bet ir izvēles, kuras notiks neatkarīgi no mūs izvēles. Ir plāns, kristālrežģis, kurš pārklāj mūs, ka notiks lietas, kurām jānotiek. Tik galvenais neizkrist no mums iecerētā kristālrežģa. Izkrist ir bīstami, tad var smagi sasisties. Tā ir mana teorija. Vari oponēt. Dari to droši! Satriec mani, satriec ar argumentiem, ar pieredzi, ar liecībām. Radi man piedzīvojumus. Es atļauju, izklaidē mani, satriec, ja man nav taisnība. Es zinu, kur ir viena problēma- man nav īstās redzes, lai ieraudzītu. Ir vai nu jānovāc vai jāuzliek pareizais skats. Piedzīvojums ir piecelties no rīta un ieraudzīt kāds esi šorīt- katru dienu savādāks. Citu skatienu, citu domu, citu sajūtu, pat citu ādas stāvokli. Doties darbā, kur nav zināms, ko tieši darīsi katrā minūtē, kur nav 100% zināms, ko satiksi, ko ieraudzīsi. Kā viņi reaģēs. To nekad nevar zināt. Satikt var vienmēr, ieraudzīt var vienmēr ko jaunu. Es pat spriežu pēc saviem novērojumiem- ja nekur neejot kāds atnāk, tad kur nu vēl vairāk, kad izejam ārā. Tad var notikt vis kaut kas. Nu jā, es pati mēģinu noticēt, ka piedzīvojumi ir uz katra stūra. Ir jau arī. Viņš nekad nav atstājis, bet radījis visu no jauna. Ir vairāk, ir dziļāk, ir labāk. Viņš iedevis dzīvi. Dzīvu dzīvi. Viņš nav atstājis, lai nomirtu. Dzīvs nozīmē dzīvība, dzīvība nozīme aktivitāti. Viņš ir iedevis aktivitāti. Aktivitāte ir piedzīvojumi. Šodien man ir gavēnis. Man rodas sajūta, ka viss notiek tikai tad, kad ir gavēnis, vai kalpošana, vai slavēšana vai mēlēs runāšana. Es liecinu, ka tad, kad atnāca un realizējās lēmums runāt mēlēs, katru dienu un veselu nedēļu tik daudz cik iespējams, tad notika tādas lietas- divus mēnešus pirms laika atradu dzīvokli un uzreiz divu dienu laikā visu sarunāju un jau pārvācos, visus papīrus nokārtoju, atnāca finanses un pat atdabūju tās kuras gribēja man atņemt. Viss izmainījās nedēļas laikā, kad lūdzos mēlēs katru dienu. Viss notika pārdabiski un tie bija īsti piedzīvojumi. Pat vēlā vakarā un pēdējā minūtē viss bija iespējams, viss nokārtojās un notika pārdabiski. Tos es saucu par piedzīvojumiem, kas rada visu jaunu un rada dzīvības sajūtas. Ārpus Jeruzalemes nekas nenotiek, nekādas aktivitātes, kā mirusī zona. Tā ir traģēdija. Un kā letonikas gardēdis saku- tas ir katastrofs, ka notiek pilsētā bez Dieva. Apkārt Svētā Gara oāzei ir pilnīgs tuksnesis, sausums un bads. Gribu, lai arī Tu to ieraugi. es zinu, ka ieraudzīsi, jo paprasīju par to Tētim. Es ticu, ka ir vēl kāds, kas redz tāpat kā es. Es ticu. Citādi būtu muļķīgi dzīvot un dalīties ar to, kas manā sirdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru