Frāze- kādu laiku būšu prom, atbalsojas manā ikdienā vairāk un vairāk. Tā atkārtojas un gatavojas realizēties. Es jau te šad tad pazūdu uz kādu laiku, bet jāatzīmē, ka pēdējā laikā tas pieņēmis apgriezienus un var pat teikt, ka tapis dzīvs un sācis dzīvot pilnu savu ikdienu. Jā, ne vienmēr tam ir racionāla izskaidrojuma, ne vienmēr ir skaidra sapratne - kāpēc. Ir jautājumi uz kuriem nav skaidras atbildes, jo tas ir personisks ceļš. Kāpēc iet, kāpēc celties, kāpēc skriet? Meklējot atbildes, es ieraugu, ka es neesmu tāds pirmais gadījums un vēl saprotu, ka kāds cits arī ir meklējis un procesā atradis šādas tādas domas. Domas ir laba lieta, labi ka tās vēl nav apstājušās, tas nozīmē tikai to, ka ar mani viss ir kārtībā. Kāds nesen ir izteicis, ka ir mēbele, tādā veidā piedāvājot arī man palikt kur esmu. Es domāju- iederēties interjerā ir viena lieta, bet kļūt par mēbeli cita. Vārdu cīņā saku, ka esmu dzīvs cilvēks, īsts Dievbērns ne mēbele un gribu dzīvot un būt dzīva. Vēljoprojām esmu ceļā un drīz jo drīz arī mazliet teikšu - kādu laiku būšu prom.
FOTO: / Rome / Italy / 2010 /
Grāmata: / Hape Kerkelings / Kādu laiku būšu prom / JR apgāds / 2011 /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru