Es jautāju tev, vai es smags tad tev liekos? Vai savos pārdzīvojumos es cieši pie tevis tiecos? Bet likās man mirkli, esmu kluss un mierīgs, tik vien kā viens čuksts kā vienas smilgas lieciens. Es skatos tam pāri es ieskatos sevī, jel saki man mīļais vai tu redzi tajā sevi? Ir svarīgi saprast cik katrs mēs esam, cik tālu mēs ejam, lai satiktos abi, ka neatsistos pret otru ar sejām. Ne vienmēr ir svarīgi otru uzreiz saprast, jo zandales manas tik es iestaigāt varu. To ceļu, kas ejams, tik katrs viens pats ar sevi noiet var. Tu nevari pacelt, kas tev vienam nav domāts, tu nevari sacīt, kas otram nav sakāms. Lai cik daudz mēs saprastu, redzētu, ietu, mums katram par sevi ir jābūt, lai kur arī ietu. Es ieklausos vārdos, vēsmās kas iesan, un atkal un atkal uz priekšu tik iedams. Kur mērķis kur uzvara, es skatos ik dienu, cik atlicis sprīžu to zin tikai Dievs. Es uzdrīkstos klusēt, kad esmu pie Viņa, jo Viņš ir mans viss, kas vien tik man pieder. Un Viņam es atdodu visu, kas esmu, jo tas viss tik vien Viņam vienam vienīgam pieder.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru