Ne vienmēr tas ir bijis tik svarīgi kā šoreiz, bet arī ne tik, cik būs katra nākamā. Un tomēr- šis brauciens ir bijis svarīgs no visiem skatu punktiem. Pirmkārt jau dēļ pašas virzības, no mirkļa, kad pie apvāršņa parādījās šī brīnišķīgā brauciena galamērķa vieta. Kādu pusotru gadu atpakaļ, tajā brīdī vēl nepazīstami likteņi satikās Ukrainā. Jordānijas puse bija ieradusies, lai izaicinātu vēl kādu, lai pievienotos palīdzēt citiem. Vairāk vai mazāk bēgļiem no Irākas, Sīrijas un Ēģiptes. Uz to brīdi un šodien, komanda sastāv no brazīļiem. Vietējiem jordāniešiem. Un kāda amerikāņa. Turpinot stāstu par Ukrainu- tātad, par izaicinājumu izdzirdēja Latvijā, Liepājā. Viens atsaucās pagājušo gadu, kad ieradās pārstāvot Baltkrieviju un četri šogad, jau pilntiesīgi teikt vārdu no Latvijas. Un tā mēs braucām arābu valsts apsolīto zemi skatīties. Protams, mēs gatavojāmies veselu gadu, krājām naudu, ticību, Dieva Vārdu, ko saņēmu no 5Mozus 9:1-3. Protams, paziņas, draugi bija ļoti satraukušies pirms mūsu ģimenes brauciena, bet tāpat kā visā pasaulē, kad terorakts var notikt jebkur un bez jebkādas brīdināšanas, risks pastāv vienmēr. Bijām liecinieki organizācijai, kura sadarbojas ar vietējo draudzi un būvē palīdzīgās attiecības ar tiem, kuri aizbēguši no mājām un vairākums atstājuši vietu, kur bija to mājas, bet šobrīd tā ir drupu kaudze. Kāds atstājis savu biznesu, restorānu, saimniecību, labi apmaksātu darbu, kāds mierīgās vecumdienas, kāds nogalinātos ģimenes locekļus. Tā teikt, politiskie lēmumi nav saudzējuši viņu šodienu un nākotni. Ieradušies valstī, kura atvēra savas durvis patvērumam, .. palikuši bez uzturlīdzekļiem, darba, sociālajām garantijām, bezmaksas izglītības, apģērba, siltām mājām, segām, drošas nākotnes, kvalitatīvas veselības aprūpes, .. un ieradušies, kļūdami par pieliekamo daļu citiem. Lai arī par apgrūtinājumu sev un citiem, bet nepamezdami cerību iegūt vīzu uz saulaināku nākotni, Austrālijā, ASV, Kanādā, .. cits ar sapņiem reiz atgriezties dzimtajā zemē. Un Dievs sūtīja brazīļus, lai tie veidotu cerību sološu palīdzīgu ikdienu, ar iedrošinājumu, ar maziem darbiņiem, ko nopelnīt iztikai un kādiem niekiem, tāpat dodot iespēju palīdzēt citiem un būt vienam priekš otra par atbalstu. Var teikt, ka papildus rokas vienmēr ir vajadzīgas un tagad, redzējuši, kas tur notiek, kā virzās sadraudzība Kristus miesā, kur katrs cilvēks ir svarīgs palīgs ar konkrētu funkciju, varu teikt,- kas zina, redzēsim un līdzdarbosimies procesos, kur Dieva roka mūs vedīs tālāk. Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru