svētdiena, 2017. gada 16. jūlijs

Tuksneša sajūta ezera vidū

Ir iesācies lielais gadsimta ceļojums un pašlaik liekas, ka viss, kas paņemts līdzi ir pavisam ne tas kas vajadzīgs. Ne atmiņas, ne tēls pat ne uzturs- tas neatbilst šīs dienas lomai un laikam... Kam ausis, lai dzird. Teorija, nostāsti, padomi- tas viss ir kā visuma putekļi, kurus elpojam katru dienu, kas ierauti mūsu dzīves sistēmas dzīslās... neviens īsti nav redzējis šos brīnumu dēstus, kam vajadzētu uzplaukt pilnā krāšņumā un godā. Kas gan ir staigājis otra ceļus? Kurš ir izgājis cita cilvēka dienu? Kurš sajutis otru caur viņa paša ādu? Vai kāds kaut reizi būtu domājis ar otra argumentiem? Kurš gan būtu ieslīdzis atmiņas datos un pacēlis tās dienas tekstu, kas būvējis manu pieredzi... Bet. Ir kāds BET, ko es neesmu ņēmusi vērā. Tas, kam es eju cauri ir nozīme tikai priekš manas sirds pārveides. Svarīgs ir katra mirkļa rezultāts un gala mirklis. Jo tikai kas aiziet līdz galam, tas uzvar. Neatļaut gremdēties atmiņās pie sevis- ir svarīgi uzdot sev jautājumu: vai tas ir mani pārveidojis par labu? Vai tas ir nācis par labu man un citiem?  Bet arī ne vienmēr mūsu patiesība ir patiesa, tas ir fakts. Ieaudzinātā sirdsapziņa var būt sagrozīta perspektīvē. Un nedod Dievs, ja tā ir noticis ar mani tagad! Viņa vārds ir patiesība un Viņš ir vienīgais ceļš- neviens neiemanto debesu valstību, ja neatzīst Viņu. Skarbi un tai pat laikā vienkārši. Tu, kas lasi un izturēji līdz beidzamajai domai- vai esi atzinis Viņu par savu glābēju?..., ja vēl ne tad šis pēdējais mirklis ir tuvu. Izlem!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru