pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

Hei džude,

...kārtēja darba diena, kad smadzenēs pēckara sajūta, kad iekšā liekas, ka aiz stūra glūn naidnieks. Un tomēr, apkārt dīvains miers, tāds miers, par kuru laika ziņās ziņo ar oranžo kodu. Jā, un taisnība vien tiem ir par to, ka galvassāpju laikmets ir sācies ik katru otro dienu. Gaiss nobriest kā zupa, ko ieelpot grūti, ik brīdi te karsti un izmeties kails un mirklis un saules malas vairs nav un vēja brāzma zosādu sola, .. un mirklis un negaiss.. neko pateikt laikus ne prognozēt vērts. Simptomi gluži kā padzīvojušas sievas gados, kad pasaule nespēj pati vairs dzemdēt. Naktīs gribas atvērt durvis un klaigāt reizē ar kaijām, tās kļuvušas nepiedienīgi skaļas. Nu ja, .. tad džūdu uzskatīs par jukušu, tā nevar. Miljons domu modernās ikdienas aizņemtībā turpina kā zupa izplūst pa miesu, .. pelēkās domas sabiezina krāsas. Vai varētu tā būt, ka ja divi dzīvo kopā, bet katrs savā laika joslā, tad tas izskatās kā krāsains drukas fails, kam notikusi krāsu nobīde?.. Itkā jau izlasīt iespējams, bet paklusēt grūti. Hm. Tikai neliec to lasīt omei ar biezajām brillēm,.. var gadīties gaidītās sapratnes vietā tā izvelk tev termometru vai pati gluži reibonī krēslu sāk meklēt. Vai meit, man kaut kā gar acīm sāk ņirbēt, padod man glāzi ūdens un iešu atgulties mazliet. Jā, es gribu iestāties, es cīnos ar sevi par pasaules ātrumu, kam pilnīgi netieku līdzi. Es vienkārši nevēlos tam piekrist un pieņemt. Es negribu iet līdzi šiem moderniem pankiem un atbildēt sekundēm ar smailiem un laikiem. Nē, tā lieta netiks tā vienkārši slēgta, ar nākamo attēlu ar ignoru ar mākslīgu smaidu tai vietā, lai patiesi teiktu tam nē, un jautātu kāpēc esi ielicis to, kam te nemaz nebūtu jābūt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru