pirmdiena, 2017. gada 31. jūlijs

mēnessstārķis





FOTO: Dung Dang / 29/07/2017 21:36

svētdiena, 2017. gada 30. jūlijs

Gaidot mēnessķiršus



FOTO: 29/07/2017/ stairs to heaven cherry

sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

more details / morja





FOTO: 14/07/2017/ Liepaja Ezercrast Beach

sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

NO TĀ KUNGA



FOTO: Viola / Bumbuļu topinambūrs- Helianthus tuberosus L. / June / 2017 /

pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

Hei džude,

...kārtēja darba diena, kad smadzenēs pēckara sajūta, kad iekšā liekas, ka aiz stūra glūn naidnieks. Un tomēr, apkārt dīvains miers, tāds miers, par kuru laika ziņās ziņo ar oranžo kodu. Jā, un taisnība vien tiem ir par to, ka galvassāpju laikmets ir sācies ik katru otro dienu. Gaiss nobriest kā zupa, ko ieelpot grūti, ik brīdi te karsti un izmeties kails un mirklis un saules malas vairs nav un vēja brāzma zosādu sola, .. un mirklis un negaiss.. neko pateikt laikus ne prognozēt vērts. Simptomi gluži kā padzīvojušas sievas gados, kad pasaule nespēj pati vairs dzemdēt. Naktīs gribas atvērt durvis un klaigāt reizē ar kaijām, tās kļuvušas nepiedienīgi skaļas. Nu ja, .. tad džūdu uzskatīs par jukušu, tā nevar. Miljons domu modernās ikdienas aizņemtībā turpina kā zupa izplūst pa miesu, .. pelēkās domas sabiezina krāsas. Vai varētu tā būt, ka ja divi dzīvo kopā, bet katrs savā laika joslā, tad tas izskatās kā krāsains drukas fails, kam notikusi krāsu nobīde?.. Itkā jau izlasīt iespējams, bet paklusēt grūti. Hm. Tikai neliec to lasīt omei ar biezajām brillēm,.. var gadīties gaidītās sapratnes vietā tā izvelk tev termometru vai pati gluži reibonī krēslu sāk meklēt. Vai meit, man kaut kā gar acīm sāk ņirbēt, padod man glāzi ūdens un iešu atgulties mazliet. Jā, es gribu iestāties, es cīnos ar sevi par pasaules ātrumu, kam pilnīgi netieku līdzi. Es vienkārši nevēlos tam piekrist un pieņemt. Es negribu iet līdzi šiem moderniem pankiem un atbildēt sekundēm ar smailiem un laikiem. Nē, tā lieta netiks tā vienkārši slēgta, ar nākamo attēlu ar ignoru ar mākslīgu smaidu tai vietā, lai patiesi teiktu tam nē, un jautātu kāpēc esi ielicis to, kam te nemaz nebūtu jābūt.

svētdiena, 2017. gada 16. jūlijs

Tuksneša sajūta ezera vidū

Ir iesācies lielais gadsimta ceļojums un pašlaik liekas, ka viss, kas paņemts līdzi ir pavisam ne tas kas vajadzīgs. Ne atmiņas, ne tēls pat ne uzturs- tas neatbilst šīs dienas lomai un laikam... Kam ausis, lai dzird. Teorija, nostāsti, padomi- tas viss ir kā visuma putekļi, kurus elpojam katru dienu, kas ierauti mūsu dzīves sistēmas dzīslās... neviens īsti nav redzējis šos brīnumu dēstus, kam vajadzētu uzplaukt pilnā krāšņumā un godā. Kas gan ir staigājis otra ceļus? Kurš ir izgājis cita cilvēka dienu? Kurš sajutis otru caur viņa paša ādu? Vai kāds kaut reizi būtu domājis ar otra argumentiem? Kurš gan būtu ieslīdzis atmiņas datos un pacēlis tās dienas tekstu, kas būvējis manu pieredzi... Bet. Ir kāds BET, ko es neesmu ņēmusi vērā. Tas, kam es eju cauri ir nozīme tikai priekš manas sirds pārveides. Svarīgs ir katra mirkļa rezultāts un gala mirklis. Jo tikai kas aiziet līdz galam, tas uzvar. Neatļaut gremdēties atmiņās pie sevis- ir svarīgi uzdot sev jautājumu: vai tas ir mani pārveidojis par labu? Vai tas ir nācis par labu man un citiem?  Bet arī ne vienmēr mūsu patiesība ir patiesa, tas ir fakts. Ieaudzinātā sirdsapziņa var būt sagrozīta perspektīvē. Un nedod Dievs, ja tā ir noticis ar mani tagad! Viņa vārds ir patiesība un Viņš ir vienīgais ceļš- neviens neiemanto debesu valstību, ja neatzīst Viņu. Skarbi un tai pat laikā vienkārši. Tu, kas lasi un izturēji līdz beidzamajai domai- vai esi atzinis Viņu par savu glābēju?..., ja vēl ne tad šis pēdējais mirklis ir tuvu. Izlem!