sašutumā

Šodien ir mana sašutuma paušanas diena. Atcerējos kādu gadījumu, kādus 3 gadus atpakaļ, kad ar draugu aizgājām uz teātra izrādi par tēmu Ziedonis. Daudzi ir noteikti ko dzirdējuši- ļoti labas atsauksmes un es arī piederu pie labo atsauksmju sniedējiem. Tātad, izrādes tēls, jau pašā iesākumā, manī uzjundīja smieklu urdziņas un nespēju tās savaldīt un sāku smieties. Nu.. viss jau būtu kārtībā, ja mans blakus sēdētājs nesāktu mani bakstīt, lai nesmejos. Nu jā, arī zāle vēl nebija pamodusies, lai justu sevi kā izklaidētu un atbrīvotu personu un tomēr bija vēl pietiekami stīva un atvērtu muti sastingusi gaidīja scēnas turpinājumu. Es tā sadusmojos!! Kas tad ir teātris- vai tā ir kāda zinātniska darba aizstāvēšana, vai tomēr iestudējums, kas pārspīlējuma formā, atklāj mums, skatītājiem kādas ainas, lai atbrīvotu mūs no ikdienas pārspīlētās nopietnības. Un, jā, ja izrādei izdodas dot kādu dziļu pamācību, morāli, vai aizskart kādu stīgu mūsos, kas rosina interesēties par tēliem, tēmām padziļinātāk un vairāk, tad tas ir augsta līmeņa paraugs un sasniegums mākslā. Teātris taču ir mākslas nozare un izklaides industrija, tās nav tāmes vai gada budžeta, audita, tilta būvniecības finanšu aprēķinu, konstrukciju prezentācija vai aizstāvība tiesā. Nesen klausījos sludinātāja Ševčenko svētrunu par bērnu audzināšanu un attiecībām. Kā reizi, viņš minēja piemēru, kad kāds no svētrunas dalībniekiem bija pienācis vēlāk pie viņa un jautājis, - kāpēc tā sieviete tā kliedz? Un Ševčenko atbildēja un jautāja- bērnībā mājās mēs bērniem aizliedzam kliegt, uz ielas aizliedzam, bērnu dārzā aizliedzam, mežā aizliedzam kliegt, tāpat veikalā, skolā, augstskolā, ģimenē, visur visu aizliedzam, bet redzi šeit tas ir beidzot atļauts. Kad tad lai bērni kliedz, kad tiem gribas izkliegties? Stāstot par savu dzīvi min piemēru, ka audzinot bērnus, sajūtot ka kādam ir sakrājusies vēlme izklaigāties, viņi aizdodas ar auto kaut kur un izkliedzas cik spēka. Mājās atgriežas mierīgi un apmierināti. Tāpat, kādu reizi pa reizei, viņš paziņo, šodien mēs neēdīsim neko veselīgu, bet dosimies uz picēriju vai saēdīsimies picas, kolu un burgerus. Bērniem šīs lietas ir svarīgas. Tāpat, izlēkāties pa dīvānu vai gultu. Kad tad, lai bērni ir bērni? Nenoliegsiet taču, ka pieaugušajam to darīt būtu mazliet dīvaini vai ne? Tātad, vai teātris ir vieta, kur izsmieties vai nē? Sabiedriskajā transportā to darīt nedrīkst, skolā, darbā nedrīkst, vēlā vakara stundā kaimiņiem traucē, tad es jautāju reizi par visām reizēm kā Emīls- kad man ir nauda es nedrīkstu, kad man nav naudas es nevaru, tad kad tad lai es to daru?