ceturtdiena, 2017. gada 5. janvāris

iznīcināt ārpus Jeruzālemes






Josija, Jūdas ķēniņš, kurš bija viens no ikreiz retajiem, kurš, kā ķēniņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs, un staigāja sava ciltstēva Dāvida  ceļus un nenovērsās ne pa labi ne pa kreisi, kā rakstīts 2. Ķēninu grāmatas 22:2. Tomēr, kādā no laikiem, dzīves aizmaldināts prom no bauslības grāmatas, tā tiek atrasta Tā Kunga namā un tiek lasīta priekšā vīriem Jūdā un Jeruzālemes iedzīvotājiem, kā arī pats ķēniņš saplēzdams savas drēbes, visas tautas priekšā nožēlo savus grēkus, tā tikdams apžēlots no Tā Kunga. Turpmākā rīcība paredz pilnīgu dievekļu statuju iznīcināšanu, pakalnu norakšanu, pat kapa vietās esošo kaulu sadedzināšanu un izkaisīšanu speciāli norādītās vietās ārpus pilsētas. Tāpat, sadragājot visus elku stabus un nocērtot elku kokus, to tukšās vietas piepildot ar cilvēku kauliem. Lai vai mūsdienās liktos situācija mazliet citādāka un itkā draudzīgāka, aizstāvot cilvēka suverēno gribu un tiesības, tomēr, paskatoties uz šo rīcību, pašlaik- mēs dzīvojam biezā slānī apauguši ar šo mūsdienās saucamo neaizskaramo kultūras mantojumu. Es nedomāju, ka tajos laikos nocirst elku kokus bija mazāk bīstami kā tagad. Tais dienās tas bija daudz bīstamāk, jo nogalināt kādu par izdarīto noziegumu bija diezgan ierasta lieta. Kad katrs iepriekšējais ķēniņš mirst, to nogalinot, lai tā vietā nāktu nākamais, vai tikpat vienkārši nogalinot visus, kas sacēlušies pret ķēniņu, neatkarīgi no dumpinieku skaita, no viena līdz tūkstošiem. / 2 Ķēn 21:24 /. Teiksim tā, ka var jau pasludināt, ka vecās un jaunās derības laiki stipri atšķiras un tas ir pagājis. Tomēr, tad es uzdodu sev vienu jautājumu, kāpēc pie mums, Latvijā, tauta it regulāri, pēc sev zināmiem cikliskiem laikiem, dodas rituālos, lai lūgtos spēkus svētajās birzīs, lielajos velna akmeņos, laivās, dodas lūgsnās apkampt spēka kokus, dēstī liktenīgas simboliskas birzis, kur dvēselēm aizķerties, .. vai to redzot, es varu teikt, ka tiešām šie laiki ir pagājuši?.. vai vēljoprojām piedēvējam mistiskus spēkus dabas parādībām un elementiem. Un kā vēl, tas tiek celts arvien augstāk un skaistāk, un praktizēts bez jelkādas sircapziņas pārmetumiem. Pēc vispārpieņemtiem skaidrojumiem, mūsdienu sabiedrībai, gribētos pēc fakta teikt, ka tā saucas īpaša reliģijas forma animisms, kas pēc būtības ir elkdievība, dievturība un dabai veltītu spēku rituālu kopums. Tad jautājums, kāpēc mēs to uzskatām par normālu vēstures mantojumu, bet ticot Svētajai Grāmatai, tā to sauc par maldīšanos, elkdievību un atkāpšanos no Dieva Tā Kunga?

FOTO: Home Sweet Home / Liepaja / Jan / 2017

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru