Bez tīras sirds nav itin nekā, nav miera, nav svētības, nav mīlas, piedošanas un patiesa prieka. Nav šodienas un nav rītdienas mirkļa. Kaut piedzīvo Dievu, bet sapnis nebeidzas un ir īsts. Vai nu tas iestidzis vai nu citas dzīves mums nemaz nav. Dēļ tā es tik sapratu vienu - es tomēr ceļos katru dienu, klusībā sekoju mācību vielai, dodos uz skolu un aizņemos grāmatas gudras. Es lasu es dziedu, es rakstu un raudu, un tā paiet diena katra mana ikviena. Es atkal stājos tam pretī, es cīnos, es krītu,.. Uz manas sirds brūces klājas kā zvīņas, un reizēm saules gaisma neiespīd tronī, jo kādas kustības liegtas senās pieredzs sauktas. Un tomēr, bieži atzīties vēlos, ka cīnos ar sevi, un mostos es rītos, lai sevi lauztu, es atveru logu aizsegus, lai rīta gaisma man palīgā nāktu, kad mana miesa mani ienīst ik dienas, tā slinka kā lamata, kas aizkrīt viegli no soļa, kas blakus noklaudz kā metāla važas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru