Vēl viena diena pavadīta ceļā. Šodien gāju ar puisi, kurš audzis um mācījies un pavadījis laiku gan Latvijā gan Lietuvā un brīvi sarunājas gan vienā tikpat otrā valodā. Tas bija manu 3 nedēļu sammita punkts, pusi dienas pavadīt diskutējot savā valodā. Jā, dāvanas no Dieva nāk visnegaidītākajos mirkļos. Viņš devies ceļā pilnīgi bez naudas bez somas toties pilns ticības ar bībeli rokās, un tagad daudz laimīgāks, jo ieguvis guļammaisu un varēs nakšņot ārā. Jā, es atdevu viņam savējo, šķiet tas bija labākais kā varēju palīdzēt un esmu gandarīta par labo darbu dienu, vieglāku somu un lielāku iespēju uzticēties Dievam. Pēcāk mums pievienojās puisis no Dānijas un vēl vēlāk atvadījāmies arī no Lietuvieša. Pats pārsteidzošākais, ka Dānijas vīrietis dzīvo pilsētā, uz kuru braucām skatīties, jo tā bija vieta, kur atradās manas pēdējās darba vietas galvenais ofiss. Vai nav neticama sakritība??!!?? Es esmu šokā. Un šīs dienas spēkus esmu godam iztērējusi pieveicot 30km un diskutējot par uzticību, arhitektūru, paļaušanos un metālu. Kas varētu būt jaukāks par to?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru