Pazudušais dēls. Es nedomāju, ka ceļš atpaksļ pretējā virzienā būs tik sarežģīts. Cilvēki, kurus esi saticis un redzējis dienām ik dienas, nāca man pretī ar jautājumu sejām. Pat laistīšanas kanāls tecēja pretējā virzienā. Ko teikt ko sacīt tiem, kas nāk, kas dodas uz priekšu? Bet es dodos uz priekšu atpakaļvirzienā. Es šodien biju uz masāžu. Un lai cik dīvaini neliktos, es sajutu, ka Jēzus ir gatavs viņu pieņemt pie sevis. Viņš turēja Pepi savās rokās- vienu uz sejas un otru uz sirds. Es nezinu, patiešām nezinu... masāžas beigās es sēdēju un viņš lika turēt savas rokas plaukstās.. es nezinu vai tas notiek ar visiem. Man likās, ka es raudāšu un gribēju viņu apskaut. Tad viņš skatījās cieši un aizgāja. Šorīt es nopirku kvēpināmos kociņus, no vakara man patiesi gribējās tiem atrast vietu un laiku,.. kad izgāju dārzā es redzēju, ka spāņu meitene, kura bij gājusi šodien ar mani un pāris dienas atpakaļ ar Krisu- viņa dārzā kvēpināja kiciņus. Man nav ne jausmas ko lai es saku, bet zinu ka Kriss par to pārsteigts bija ļoti jo ļoti. Es atradu laiku un drosmi pie sevis un aizdedzu pāris no kociņiem šodien. Es zinu, ka vakars un mirklis mans šis ir atkal kā rēbuss samaisīts kopā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru