trešdiena, 2016. gada 31. augusts

To Vilamaior

Vilamaior

Pilnīgi neplānoti, bet noiets vairāk kā plānots. No  ceļa stabiņa 43 līdz stabiņam  11 atlkušie km paskrēja kā pirmais sniegs pavasara saulē. Katrs nākamais stabiņš paskrēja garām arvien ātrāk un ātrāk. Anglis vēlējās doties tik tālu cik iespējams, un arī sasniedza savu dzīves garāko pastaigu, tāpēc viņa prieks par tuvošanos Santjago bija patiesi drošs un patiess. Daži cilvēki ar lielāko prieku sasniedz Santjago, lai paziņotu ka tur nekad vairs neatgriezīsies. Par sevi nu gan neesmu droša. Satiku vīrieti gados no Maskavas. Viņš bja pārlaimīgs dzirdēt krievu valodu, jo ceļā nebija saticis nevienu krievu valodā runājošo un arī ne no savas nācijas. Priekš manis arī tas bija skaists moments, jo pirmā mirklī likās ka tik pierastā krievu valoda jau pavisam aizmirsusies. Un Itāļi.. meitenes- labāk nekomunicējiet ar iItāļiem, ja nevēlaties problēmas. O nē... tikai ne priekš manis viltnieki.

pirmdiena, 2016. gada 29. augusts

Castenade

Lestedo - Castanede

FBaudot pēdējās dienas un pirmspēdējo nakti pirms Santjago de Compostela atrodam privātos apartamentus kur izbaudīt Spānijas šarmu. Manam līdzgājējam angļu puisim no Londonas, pēc vakardienas alus un uztura baudīšanas, labsajūta stipri pasliktinājusies, tāpēc nolēmām apmesties tuvākajā iespējamā vietā par saprātīgu cenu. Šodien nostaigājuši 27 km, kas pavadīti nesteidzoties jo Metju kāju sāpju dēļ viņš nevar pārvietoties pārāk ātri un ļoti raitā solī. Rītdienas plāns noiet vismaz 25 km un pēdējā posmā atlkušos 20. Tad izbaudīt Santjago, kur lielākais vairākums piligrimu dosies mājup, bet paši laimīgākie turpinās ceļu uz nulles punktu, jeb zemes malu, kur patiesībā sākas un beidzas Santjago ceļš- Finisterra, kas nozīmē plus 80km. Arī es pašlaik atrodos plānos doties turp. Cik laika man tas aizņems, to gan zina tikai un vienīgi Dievs Tad Kungs. Paldies Viņam, ka nostaigāts tik daudz km bez veselības problēmām un bijušas daudzas iespējas kādam izpalīdzēt un atļaut citiem palīdzēt man.

Lestedo

svētdiena, 2016. gada 28. augusts

Mercadoiro - Lestedo

Rīts iesācies 7:30, var teikt salīdzinoši agri ar gaismu,kura uzaususi ne agrāk kā 20minūtes pirms iziešanas. Pēdējie kilometri tuvojas nepārspējami ātri, kas liek sajusties mazliet pat biedējoši un negribīgi turpinu gājienu tālāk. Ceļa stabiņi uzrāda katru kilometru, reizēm pat metrus, kas atlikuši līdz Santjago. 98% no gājējiem satraukti novēro un seko līdzi kā kilometrs aiz kilometra aizslīd un katrs nākamais ciemats atskan kā satraukta zvana skaņa tukšumā. Saskaitu dienas līdz piektdienai, līdz misei. Godīgi sakot ir mazliet grūtāk izbaudīt ceļu zinot ka km iztek kā medus no kārēm un atpakaļ tie neatgriezīsies ne pie kādiem nosacījumiem. .. kļūstam skeptiski un īgnāki kā ierasts, skatoties uz riteņbraucējiem, kuri viegli traucas garām un grupas ar jauniešiem kuri uzsākuši savu garīgo ceļojumu dienu vai divas atpakaļ. Tāda ir camino noslēdzošā daķa, pavisam cilvēcīgi kad skaties ka kāds cenšas paņemt kaut ko salīdzinoši īsākā laikā kā esi ieguldījies pats.

sestdiena, 2016. gada 27. augusts

Mercadoiro

Samos - Mercadoiro

Dienas gājiens cauri pasaku mežam. Atkal satieku Rastiju no Jaunzēlandes. Staigājam kopā pusi dienas, izsmejamies visādus jokus līdz cik spējam turēt. No rīta uzsāku gaitas tumsā, jo pie atvērtā loga varēju dzirdēt kā franču meitenes Margo un Kaerina un mans amerikāņu līdzgājējs pēc pulksten 6. ietur brokastu kafiju un atpazīstot balss tembru esmu pamodusies un uzsaucam pa logu rīta sveicienus. Nolemju taisīties ceļam un noejot lejā kompānija pametusi kafetēriju, tāpēc dodos ceļā vienatnē. Tumsas gājiens nav īsti man pa prātam, jo ir grūti izbaudīt ceļu pulnīgās tumsas dēļ, uzmeklēju bateriju un izgaismoju ceļu un pukodamās pie sevis un cerot viņus satikt, dodos tālāk. Lai kā būtu, ieraugu dodamies manus draugus ceļā un nav apspriežams, ka dodos kopā ar tiem, tas man ir kā glābiņš tumsā, jo grūti sekot norādēm. Neskatoties uz to, ka Kriss seko gps, mēs pēc kāda laika nojaušam ka esam sekojuši velosipēdistu norādēm pa šoseju un lai arī pirmā brīdī doma par nepareizo ceļu nav patīkama, ir labi apjaust, ka tas bijis īsākais ceļš. Ieraugam Sarria un esam laimīgi. Ieturam brokastis un es dodos tālāk. Kompānija paliek baudīt pilsētas šarmu un sameklēt Orange mobile servisa iestādi. Tikko izejot no pilsētas ieraugu vietējo tirgu un angārā iespējams nopirkt vistas, trušus, govis un zirgus. Tikpat arī nezināmas izcelsmes augļus un dārzeņus un daudz dažādas gaļas piedāvājumu kā visur Spānijā. Protams, arī vietējos- vīģes un bumbierus, sīpoli un kāposti tie izskatās auguši tepat vietējos dārziņos. Jautāju šo spāņiem, kurus satiku ceļā- tie sacīja, ka nav zināms no kurienes nāk šie skaistie augļi, bet tie noteikti neesot vietējie un vietējie iedzīvotāji tos nemaz te nepērkot, kas nozīmē ka piligrim tiek uztverti kā tūristi un tiem piedāvājums gan cenu gan kvalitātes ziņā atšķiras. Reizēm sajūtos kā tūrists Maskavā vai pasūtot taxi Rīgas centrā, jeb Indijā, kur mani grūti noturēt par vietējo un domājams varētu atļauties maksāt par visu dubulto cenu.
Pēdējo 100 km robeža sasniegta, tagad jāapdomā cik km dienā pavadīt ejot, jo svarīgais un slavenais piligrim noslēgums katedrālē ar īpašo svētību 'dūmojumu' , kur bumba ar kvēpināmo pāri visai katedrāles telpai iešūpojas tikai piektdienā, kas nozīmē, ka divas dienas varētu būt jāpavada Santjago, lai to apmeklētu. Kas zina. Redzēs kā būs, varbūt tā arī labāk, jo nostaigāts būs 800km uz tā fona divas atpūtas dienas arī nemaz nav tik daudz.

Hospital - Samos

Ruitelan - Hospital

piektdiena, 2016. gada 26. augusts

Ruitelan / papildināts

Rīts iesākas ar alternate ceļu, kas ved cauri vīnogulāju laukiem un sevi pieskaitām laimīgajiem, kuri izvēlējušies 'izmest' šo līkumu, jo parasti alternate nozīmē sarežģītāku virzienu, garāku un bieži vien kvalificējas arī kā bīstami. Kāpiens augšup neliekas ne cik smags, jo patiesībā ļoti skaists. Pa ceļam arī pirmais lietus, kurš piedzīvots par laimi bez samirkšanas, jo burtiski minūti pirms tas sākās, mēs ar Kueilu- austrāļu sievieti, atradāmies pāris metrus no maza ciematiņa, kur kāda kundzīte gados aicināja ienākt baznīcā un iespiest zīmogu mūsu piligrim apliecībā un ieskrienot patvērumā, sākās lietus. Teikšu, ka veiksmīgāku brīžu nemēdz būt. Nogaidījām kādas 10 varbūt 20 minūtes un saule parādījās pie apvāršņa malas, kas viennozīmīgi liecināja par pārdzīvoto dabas parādību skatoties uz to no malas. Turpinot gājienu šķīrāmies un es turpināju ceļu vienatnē, lai sajustu sevi kā neapstādināmu, varbūt jā- reizēm apmānu sevi ar darbības vārdu darīt, kā masku lai aizslēptos aiz kā svarīgāka, jā jā.. mēdzu darīt arī tā.
Ceļš cauri, ap un gar burvīgām ainavām, maziem ciematiem, izteikti vēsturiskām vietām, var teikt pat cauri kūtij un saimniecības ēkām, vistu un suņu bariem. Tāda ir dzīve, kas simboliski nozīmē to pašu, kad ejam citu privātajās telpās, aizkulisēs un ielūkojamies tur, kur mums atļauj bet ne vienmēr tiekam labprātīgi aicināti, ja esam svešinieki.
Jau minētais lietus, to minēju arī dēļ tā, jo pievakarē kādus 300 metrus no manas ieplānotās naktsmītnes sākās lietusgāzes un atradoties uz ceļa, var teikt, pilnīgi bez jebkāda aprīkojuma, tas varētu arī mani tomēr mazliet satraukt.  Ne lietussarga ne īsta lietus aizsarga, ne plēves ne nopietnas jakas,.. paveicās, jo varēju atrast slēpni ceļa malā, koku lapu pavēnī un kā reiz tur bija arī akmens, kur piesēst. Viennozīmīgi varu teikt, ka paveicās arī otru reizi. Uzgaidot kādas arī varbūt 10 vai 20 min, lietus burbuļi uz ceļa bija garām un varēju doties uz brīnišķīgško albergue ceļā. Dalailamas stilā un rekomendētā veģetārā virtuve bija pati labākā piedzīvotā visā ceļā. Dodu visus 5. punktus no 5. Reģistrējoties tika uzjautātas vēlmes par ēdienu un mana atbilde bija nē zivīm un nē gaļai. Tikpat uzjautāju vai tas ir iespējams un kā atbildi saņēmu tekstu par to, ka viss ir iespējams.

trešdiena, 2016. gada 24. augusts

- Ruitelan

Burvīga diena, atkal brīnišķīgas tikšanās. Šodien kopā gāju ar kādu austrāļu sievieti, kuru biju jau satikusi no pirmajām dienām un sajaukusi viņas vārdu ar vēlāk atkal redzēto Mariju no Spānijas. Keiley ir šīs brīnumainās personas vārds. Vakar pavadījām laiku meditācijas istabā apspriežot cilvēka iekšējās psiholoģijas problemātiskās rāmju domāšanas sekas, kuras manāmas ikdienā ik uz soļa. Un šodien noejot kopā pusi dienas, baudot dabu un daloties ar šokolādi un dzīvē pārdzīvoto, uzzinu ka viņa ir praktizējoša psiholoģe jeb kas līdzīgs netradicionālai psihoterapijai. Tas ir kaut kas. Arī psihoterapija manā dzīvē bija paņēmusi daļu no laika un es varēju ieraudzīt, ka patiesi interesanti ir pavadīt laiku ar personu pirms tu uzzini ar ko viņa nodarbojas, jo zināšana un iegūtais statuss atkal ieliek rāmjos ko teikt un kā rīkoties. Tāpat kā iepriekšminētā persona, kura apmaldījusies un meklē kādu kurš seko ceļa norādēm izrādījās pieredzējis jurists. Saki ko gribi, nezinot itin neko par cilvēku ir simtkārt brīvāk iespējams uzsākt sarunu un lieliski pavadīt laiku un iegūt jaunu pieredzi.

Pieros - Ruitelan

otrdiena, 2016. gada 23. augusts

- Pieros

Ponferrada- Pieros

Doties ceļā un tai pat laikā doties cauri visai dzīvei, bērnībai, atmiņām, sen aizmirstiem notikumiem. Nesen notikušiem stāstiem, darbam. ... šodien mācījos jaunus vārdus- machote spāniski nozīmē pateikt vīrietim, kurš tev simpatizē tas pats kā vīrieši uzrunā meitenes sakot - chicaas : ). Staigāju kopā ar Spānietēm. Katra kultūra ir tik savādāka, bet tai pat laikā visi meklē vienu un to pašu. Šodien apmetos veģetāriešiem un jogas mīļotājiem iecienītā vietā ar veiksmīgu meditācijas telpu un ekselentu veģetāro virtuvi. Aizdedzināju līdzņemamos kvēpināmos kociņus, ceru nevienam nav iebildumi, jebkurā gadījumā tiem šeit ir paredzēta speciāla vieta. Jā, viennozīmīgi ir nepieciešamas šādas relax alberges, kur koncentrēt un savākt domas, mierīga vieta, kur visi sarunājas čukstus un respektē otra telpu. No rīta satiku kādu Beļģi, ar kuru runājām par alkohola ietekmi, vientulību un pašnāvības tieksmēm, tas viss uz drosmīguma, pazušanas un veiksmīgas vadības fona. Jā, mēs visi tomēr esam būvēti no viena materiāla un meklējam atbalstu un drošību, lai kur atrastos un lai cik daudz zīmju būtu uz ceļa, kā šis Beļģis apmaldījies no rīta, jo sekojis piligrimiem, kuri paši nav zinājuši ceļu. Dīvaini, bet pirms viņa satikšanas pamanīju, ka kāds seko man, jo arī veica liekus metrus, kad vēlējos apskatīt ko otrpus ceļam tie izdarīja tieši to pašu. Esam saistīti un vēlamies tādi būt, būt droši par to kur dodas citi un nezinot ceļu doties tieši turpat.

pirmdiena, 2016. gada 22. augusts

Manjarin - Ponferrada

Astorga- Manjarin

Vēlāk iesāktā diena, vēlāk pabeigtā diena. Un visādi citādi visa Santjago ceļa visemocionālākā, dīvainākā un galu galā pati labākā diena.

svētdiena, 2016. gada 21. augusts

sestdiena, 2016. gada 20. augusts

To Astorga 30km

Kaut neieplānota, bet sanākusi atkal pārāk gara diena. Tas par vakardienu. Reizēm 30 ir maz, bet reizēm vairāk nekā pietiekami. Rīts atkal aizķēries kaut kur starp Spānijas expresso, Rio tiešraidēm, Gaudi arhitektūru, stiklotām lodžijām, wifi meklējumiem, pārdomām par dienas ceļu, atkal veikalu meklējumiem, reizēm par skarbām sarunām par vēsturisko un šodienas politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, atkal par Eiropas savienību, reliģiju un viedokļu nesakritību. ... Lai vai kā, reizēm satieku cilvēkus, kuri ir mazliet vairāk kā tikai tūristi un baznīcas skeptiķi. Kāds ir vairāk ieinteresēts meklējumos un viedokļos, jo otra pieredze reizēm palīdz noiet kādu īsāku ceļu un vieglāk noformulēt pašam savas domas.

Villar de Mazarife

Dienas paiet viena aiz otras izvēlos alernate ceļu,- dažviet pastāv izvēlnes doties pa vienu vai pa otru ceļu un tie pēc laika saiet atkal kopā. Pēc apraksta un rekomendācijām uzzinu, ka otrs virziens ir ar vairāk ainavām, klusāks, mazāk piligrimu, klusākiem ciematiņiem un arī pāris km garāks. Lai vai kā, esmu stpakaļ uz ceļa, lai turpinātu iet. Satieku spāņu meiteni, un tas notiek jau pirms ceļi sadalījušies un norādījuši savus virzienus. Izrādās, viņa dodas tieši turpat. Priekš manis tas liekas kā neticams brīnums, jo tāpat vien satikt kādu, pirmkārt, tik vēlu, otrkārt, anglisku runājošu spāni, kas dodas turpat, bet nepopulārā virzienā, ir meitene manā vecumā ( 3 nedēļu laikā neesmu satikusi tādu nevienu ) , un turklāt medmāsu, kas ir kā viena no manis iekšējām personas daļām, kas vēlas varbūt kādreiz kļūt par medmāsu, ja šāda iespēja pastāvēs reālā sakritības gadījumā. Un te jau arī slēpjas Santjago brīnums- satikt cilvēkus, kas esi tu pats un caur viņiem redzēt un saprast sevi pašu.

piektdiena, 2016. gada 19. augusts

ceturtdiena, 2016. gada 18. augusts

Ceļš atpakaļ

Pazudušais dēls. Es nedomāju, ka ceļš atpaksļ pretējā virzienā būs tik sarežģīts. Cilvēki, kurus esi saticis un redzējis dienām ik dienas, nāca man pretī ar jautājumu sejām. Pat laistīšanas kanāls tecēja pretējā virzienā. Ko teikt ko sacīt tiem, kas nāk, kas dodas uz priekšu? Bet es dodos uz priekšu atpakaļvirzienā. Es šodien biju uz masāžu. Un lai cik dīvaini neliktos, es sajutu, ka Jēzus ir gatavs viņu pieņemt pie sevis. Viņš turēja Pepi savās rokās- vienu uz sejas un otru uz sirds. Es nezinu, patiešām nezinu... masāžas beigās es sēdēju un viņš lika turēt savas rokas plaukstās.. es nezinu vai tas notiek ar visiem. Man likās, ka es raudāšu un gribēju viņu apskaut. Tad viņš skatījās cieši un aizgāja. Šorīt es nopirku kvēpināmos kociņus, no vakara man patiesi gribējās tiem atrast vietu un laiku,.. kad izgāju dārzā es redzēju, ka spāņu meitene, kura bij gājusi šodien ar mani un pāris dienas atpakaļ ar Krisu- viņa dārzā kvēpināja kiciņus. Man nav ne jausmas ko lai es saku, bet zinu ka Kriss par to pārsteigts bija ļoti jo ļoti. Es atradu laiku un drosmi pie sevis un aizdedzu pāris no kociņiem šodien. Es zinu, ka vakars un mirklis mans šis ir atkal kā rēbuss samaisīts kopā.