Teikšu kā ir, mani pārsteigt ir ļoti vienkārši. Uzzinot par vēršu skriešanas pasākumu pa ielām jeb festivālu, kas notiek šajā pilsētiņā reizi gadā, nolēmu, ka man tas ir jāredz viennozīmīgi un neapstrīdami, jo atrasties tik tuvu un to neizbaudīt būtu gana skumji. Devāmies grupa ar svētceļotājiem, kaut tagad būtu grūti pateikt, ka patiesības, garīga spēka vai augstākas varas meklēšana būtu īstais un vienīgais mērķis kamdēļ cilvēki atrodas uz šī ceļa. Patiesībā jā, katrs meklē. Nav tādu, kas dotos ceļā bez kāda iemesla un bezjēdzīgas dzīves tukšuma epicentrā, kaut gan kas zina. Esmu šajās četrās dienās sapratusi, ka man pēc mēneša nevajadzētu ne par ko vairs brīnīties, jo tas ko es redzu un dzirdu šeit ir kaut kas tāds ko neredzēt visas manas dzīves garumā un tādas cilvēku dīvainības nekad nenojaust un neatrast ne ar uguni un ne ar ūdeni. Tātad, es šo vakaru pavadīju- grūti atzīties, bet atrodoties uz ielas starp spāņiem, kopā ar amerikāni, kurš arī ir ceļā uz Santjago, un pierunāja mani spert šo trako soli iziet uz ielas, starp tiem, kuri ķer adrenalīnu, kad pa noteiktu ielu, kura tiek bloķēta, tiek palaisti kādi 5 ragaini torros, kuri skraida uz priekšu un atpakaļ un kas vairāk gan nozīmē satracinātas govis nevis buļļus un katru brīdi, kad tās tuvojas tad tiek meklēts kāds aizsardzības stūris vai lekts pāri žogam. Teikšu, ka vienā momentā, lai tiktu ārā no šīs ielas, nācās skriet raitā solī un kāpt pāri žogam, lai izvairītos no lopiem. Sarkana kleita un vējš, satracināti dzīvnieki šķiet bija patiesi izaicinošs piedzīvojums, kurš paliks ilgu laiku atmiņā. Es tiešām nevaru pateikt, kas tajā visā ir svēts, bet es redzu, ka atrodos īpaši radītā pasaulē, kura ir tik krāsaina un daudzveidīga, ka ir tik daudz lietu kas patīk cilvēkiem un tā ir dzīve, vismaz mazs mikro jeb piko moments ko mēs redzam un varam piedzīvot atrodoties kā cilvēki šeit uz zemes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru