Dodamies cauri Polijai. Es šodien brīnos par to, cik tomēr Lietuva un Polija ir tuva mums, kā latviešiem. Zaļi skaisti lauki, ēkas gan mazliet atgādina slāviskas iezīmes, bet tas nu tā. Ceļa atklāsme, ka bailes ir viens mo neremdināmības aspektiem. Visu dienu braucot vajadzētu piekust un kļūt kašķīgam, bet apzinoties, ka autobusā ir tīri patīkams klimats, jo ārā līst un ir vasara, piezogas bailes, ka šis brauciens vatētu reiz beigties. Divpusējas sajūtas. Kad gan es vēl varētu piespiedu kārtā brīvprātīgi baudīt lietus lāses aiz loga un iekšēji dungot nesen busā izskanējušo lūgsnu dziesmu... mana cerība, mana dziesma, mana gaisma, mans spēks: Kristus, mūsu varenais Dievs, Viņš ceļš un dzīvība mūžīgā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru