Es nevaru teikt, ka ir lietas, kuras ir mainījušās vai lietas, kuras nemainās, toties es zinu, ka ceļš turpinās un katrs iziet savus dzīves procesus. Ir interesanti reizēm atrasties tanī pat vietā, kur pirms 15 gadiem un ieraudzīt to atkal ar citādāku skatienu. Ko es šodien domāju par šo vai to? Kas man šodien ir svarīgs? Ko es vēlos ieraudzīt? Kas man būtu jāierauga? Vai esmu turpat kur iepriekš, vai ir tomēr manāms progress un briedums? Kas es vispār esmu šodien? Vai apzinos savu identitāti? Kas man tajā visā patīk un apmierina un kas ne? Ja vēlos ko mainīt, tad ko es spēju un kas nav atkarīgs no manis? Noteikti katram no mums ir sava veida metodes, kā mēs strādājam ar savu iekšējo es, - vajadzētu būt. Toreiz es biju pilnīgi nesabojāts tīnis, kas skatās uz pasauli ar nevainīgām bērna acīm, dodoties ceļā ar tēti, bet šodien jau mērķtiecīgi mācos uzticēties Dievam, meklējot Viņa vaigu, lai mērķtiecīgi izvērtētu, atšķirtu labu no ļauna, iepazītu to, Kurš mani ir radījis un dāvinājis šo dzīvi. Ar gadiem gribas būt atbilstošam savam vecumam un spēt ar katru mirkli arvien vairāk novērtēt šo Dieva dāvināto privilēģiju- būt kopā, dāvināt citiem prieku, mīlestību, un ja iespējams, pat vēl vairāk.
FOTO: / Palanga Bridge 2001 with my DAD / 2016 me /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru