sestdiena, 2016. gada 14. maijs

templis no ārpuses / iekšpuses

15 Viņš no nama iekšpuses apšuva mūrus ar ciedru koku dēļiem no grīdas līdz pat griestiem un nama grīdu noklāja ar ciprešu dēļiem. 16 Nama mugurpusē viņš apšuva divdesmit olektis platu telpu ar ciedru dēļiem no pašas grīdas līdz griestiem; un viņš izbūvēja iekšienē to par iekšējo svētnīcu, par vissvētāko vietu. 17 Bet priekšējais nams bija četrdesmit olektis garš. 
18 Nama iekšpusē bija ciedru koku apšuvums - izgrebtiem augļu un ziedu rotājumiem. Un pilnīgi viss bija no ciedru koka, nebija redzams neviens akmens. 
19 Bet iekšējo svētnīcu nama iekšienē viņš izbūvēja tā, lai tur varētu nolikt Tā Kunga derības šķirstu. 
20 Un iekšējā svētnīca bija divdesmit olektis gara, divdesmit olektis plata, divdesmit olektis augsta, un viņš to izklāja ar tīru zeltu, arī ciedru koka altāri viņš pārvilka ar zeltu. 21 Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar zeltu, un iekšējai svētnīcai priekšā viņš aizvilka zelta gredzenu vijas un ar tām to noslēdza, un arī svētnīcas sienas pārvilka ar zeltu. 
22 Tā viņš visu šo namu iekšpusē pārsedza ar zeltu, līdz kamēr nams bija pilnīgi gatavs. Arī visus altārus, kādi bija iekšējā svētnīcā, viņš pārvilka ar zeltu. / 1. Ķēniņu 6:15-22 /

Varbūt šodien liekas mazliet dīvaini, ka iespējams koku apdarināt ar zeltu. Priekš mūsdienu domāšanas tas liktos nevajadzīgi sarežģīti. Es pat nemaz nezinu, vai kāds mūsdienās tā vispār darītu, vērtības ir stipri mainījušās, tās kļuvušas itkā elastīgas, pieejamas, un ērtas, kas varbūt patiesībā nozīmē prastas un lētas. Es negribu vispārināt, ka tas notiktu visur un visā, bet vērtību skala ir tiešām stipri mainījusies gan.  Kaut kā interesanti liekas, ka priekštelpa ir divreiz lielāka par iekšējo vissvētāko vietu. Ārējais bieži vien būs vairāk, un labāk tedzams, vairāk vietas kur izvērsties, bet iekšējais vienmēr saturēs to, kas nav redzams priekšpagalmā. Visi akmens mūri tika apsegti ar koku. Akmens vienmēr ir bijis un būs kā auksts un salīdzinoši grūtāk apstrādājams materiāls, kam pretī koks vienmēr uzskatāms kā silts un viegli veidojams, pakļāvīgs materiāls. Ja mēs, kā pirmsākuma pasaule esam šis metaforiskais tēls ar akmens sirdi, tad līdzībā kā Dieva templī, vissvētākā vietā aukstais tiek apklāts ar silto, lai vispār pazustu no mūsu redzesloka. Dievs sola mums apmainīt akmens sirdi pret jaunu, dzīvu, jauna radījuma sirdi. Kopumā šķiet, ka viss ir bezgala metaforiski un loģiski. Nekā lieka un nekā nesaprotama. Tādēļ, es, laikam, nekad nespēšu pārstāt brīnīties par to, cik Bībeles valoda runā skaidri, nepārprotami un patiesīgi. Pret to nav iespējams diskutēt, pat nerodas vēlme, jo tā ir pēdējā instance pie kuras meklēt patiesību. Tā ir tik skarbi patīkami patiesa kā labākais aizstāvis, kurš jebkad bijis uz zemes, izņemot, kad ar saviem mācekļiem, šeit staigāja Pats Jēzus. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru