otrdiena, 2016. gada 31. maijs

Grāmatu lasījumi / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings /








FOTO: Beach Trip / 2nd day / Pervalka -Preila - Nida / May 3 / 2016
Grāmata: / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings / Rīga 2009 /

pirmdiena, 2016. gada 30. maijs

Četras brīnumainas lietas

The Message Proverbs 30:18-19 Three things amaze me, no, four things I'll never understand— how an eagle flies so high in the sky, how a snake glides over a rock, how a ship navigates the ocean, why adolescents act the way they do.
Trīs lietas man šķiet brīnumainas, un ceturto es nesaprotu: ērgļa ceļš padebešos, čūskas ceļš pāri klintij, kuģa ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie jaunavas. Salamana Pamācības 30:18‭-‬19

Visas brīnumainās un apslēptās lietas pieder Dievam. Es šad tad sev uzdodu šo jautājumu, kas tad ir tie noslēpumi, pēc kuriem tā dzenas cilvēka sirds?! Angļu valodā labs apzīmējums mistērija. Noslēpums, misticisms, tas nav nekas negatīvs vai saistīts ar slepenām burvestībām vai kā tamlīdzīgi, bet vienkārši- noslēpums. Šie augšminētie dzīvnieki ir kā simboli, caur kuriem runā Salamans, kas savā veidā apzīmē kādas cilvēku grupas un tikpat labi atsevišķas personības. Kā kāds var uzlidot tik augstu un virzīties padebešos, tik tiešām neizprotamā ceļā gaisā, kur nav konkrēta pamata. Ērgļi nevicina smagi savus spārnus, lai uzlidotu augstāk, tie nav nosvīduši kā noskrējušies mazi kucēni, skriedami kaut kam pakaļ, bet mērķtiecīgi virzīdamies uz sev zināmu mērķi. Jā, ja ceļš būtu redzams, tad tas noteikti mūs pārsteigtu. Tāpat čūska, kas ir šis negatīvā simbols, .. ir dažādi tēli un iemiesojumi. Tie apbrīnojami spēj pārvarēt grūtības, neskatoties uz savām nepilnībām, specifikām, un tomēr, vēl vairāk virzoties tikai sev vien zināmiem mērķiem. Salīdzinot ar ērgli, ir tāda nojauta, ka čūskas teiktu vienu, bet aiz tā  tomēr būtu paslēpts vēl kas, tāpēc, kas zin uz kurieni un kādēļ tā dodas. Okeāna vidus. Nu jā, man ir gadījies, ka atrodos lielpilsētā un nesaprotu uz kuru pusi ir pilsētas centrs. Vēl ir gadījies pamosties un nav noprotams vai ir diena vai vakars. Varbūt, ka pat ir bijis tā, ka laiks var sajukt, kad nav skaidrības vai tas ir vēls rudens vai agrs pavasaris, vai tikpat brīžiem liekas neskaidri, kā sējot lauku nenobraukt divreiz pa vienu un to pašu vietu, bet kā orientējas okeāna vidū es nezinu. Var jau šķist, ka viss ir loģiski un vienkārši - koordinātas, virzieni, kartes.. Un punkts, kas ir kuģis tavā ekrānā, jo viss ir kārtībā ar navigāciju, bet pēc būtības, senākos laikos, kad virzījās pēc kompasa, minimāla nobīde kaut vai vētras laikā, no tā taču var aizvest tevi pilnīgi citā virzienā. Dieva ceļi ir neizdibināmi, tas ir tiesa, un kāpēc jauneklim vajadzētu iziet šo ceļu, ko tas iet pie savas jaunavas, arī tā ir pilnīgi nesaprotama lieta un mistērija. Reizēm taču mūsdienu steidzīgajai jaunatnei var šķist, vai tad tiešām viņi nevarēja satikties ātrāk, izlaižot visu šo maldīšanās ceļu, līdz tie ieraudzīja viens otru. Varētu tak likties, ka tad būtu bijis vieglāk, vai savādāk, būtu mazāk sāpju un ciešanu, .. bet domājams tomēr un patiešām, Dievam un Sālamanam taisnība- katram jānoiet savs ceļš un ir jautājumi, kuriem reizēm nebūs mums zināma izskaidrojuma.






FOTO: / Bridge in Klaipeda / 1st may / 2016 /

svētdiena, 2016. gada 29. maijs

Grāmatu lasījumi / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings /








FOTO: Beach Trip / 2nd day / Pervalka - Preila - Nida / May 3 / 2016
Grāmata: / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings / Rīga 2009 /

sestdiena, 2016. gada 28. maijs

Grāmatu lasījumi / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings /








FOTO: Beach Trip / 1st day / Klaipeda- Smiltyne - Pervalka / May 2 / 2016
Grāmata: / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings / Rīga 2009 /

piektdiena, 2016. gada 27. maijs

Grāmatu lasījumi / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings /








FOTO: Beach Trip / 1st day / Klaipeda- Smiltyne - Pervalka / May 2 / 2016
Grāmata: / Evaņģēlijs skrandaiņiem / Brenans Menings / Rīga 2009 /

ceturtdiena, 2016. gada 26. maijs

Tu esi ap mani no visām pusēm

The Message Psalms 139:1-6 God, investigate my life; get all the facts firsthand. I'm an open book to you; even from a distance, you know what I'm thinking. You know when I leave and when I get back; I'm never out of your sight. You know everything I'm going to say before I start the first sentence. I look behind me and you're there, then up ahead and you're there, too— your reassuring presence, coming and going. This is too much, too wonderful— I can't take it all in!

Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Psalmi 139:5


Es izleju Sevi, lai iegūtu tevi
Es mīlēju tevi, lai tu spētu mīlēt Mani
Tu notrausi asaru, kad ieraudzīji Mani, 
esmu Es Esmu
Tas, kurš spēj izglābt tevi,
lai kur arī tu ietu
Es būšu ar tevi
Tavs  skatiens, lai liecina
Tava sirds lai smaida
Lai tā uzrunā otru
Un atvērta kļūst,
kad pasniegt roku kāds lūdz
Es neeju viens,
bet tevi meklēt Es eju
jo sauc tevi mājās Mana Tēva sirds

FOTO: Spring time Blooming / 2016

trešdiena, 2016. gada 25. maijs

Skaties un redzi

The Message Ezekiel 40:4 The man said to me, "Son of man, look and listen carefully. Pay close attention to everything I'm going to show you. That's why you've been brought here. And then tell Israel everything you see."
Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savām ausīm, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi atvests šurp, lai tev to parādītu. Tad dari zināmu Israēla namam visu, ko tu šeit redzēsi. /  Ecehiēla 40:4 /

Es bieži aizdomājos, kāpēc un kādā veidā notiek daudzas lietas. Pirmkārt, man liekas svarīgs šis formāts- cilvēka bērns;  tas ir tik ļoti ka mūs Dievs saprot, cik cilvēcīgi mēs esam, cik ne noteikti mēs esam bieži kā Jēzus bija. Ierobežoti, pretrunīgi, cīņās katru dienu atkal un atkal. Bet tu, cilvēka bērns ar savām ausīm un savām acīm. Tāpēc tu esi tur kur tu esi nolikts. Reizēm vienkārši kā liecība, tāpēc redzi ko redzi un netiek nekāds miljons no tevis prasīts. Bet esi uzmanīgs klausītājs. Uzmanīgs, bet ne paviršs. Varbūt šad tad man bija jāapstājas un ir jāapstājas. Kur tad īsti mums skriet?! Ja nokritu, tad atkal jāceļas augšā. Patiesībā nav variantu, nokrist nozīmē atkrist atpakaļ sevī, bet nepieciešams doties pie Tēva. Un tad liecini, ko Tētis ir teicis, jo ar liecību ir uzvarams daudz kas vairāk. Pat vairāk nekā daudz kas, lai atgrieztos Viņa tauta, un tāds ir mērķis. Es eju un tu ej, lai citi atgrieztos, jo viņi redzēs ko Dievs man un tev ir rādījis. 

otrdiena, 2016. gada 24. maijs

durvis / ceturtā daļa no sienas

31 Un iekšējai svētnīcai viņš pierīkoja durvis - divviru durvis no olīvkoka. Durvju stabi kopā ar aizvērtajām durvīm bija piektā daļa no sienas. 32 Un šīs divas durvis bija no olīvkoka, un viņš tanīs izgreba ķerubus un palmas, un uzplaukušus ziedus. Un viņš tos pārklāja ar zeltu, arī ķerubiem un palmām viņš pārvilka zeltu. 33 Un tāpat viņš pierīkoja durvis arī priekšējam namam. Šīs durvis aizņēma sienas ceturto daļu. 34 Šīs abas durvis bija no ciprešu koka. Katrai bija divi spārni. 35 Arī šais durvju spārnos viņš lika izgrebt ķerubus, palmas un uzplaukušus ziedus un lika pārklāt ar zeltu, kā bija izgrebts. / 1. Ķēniņu 6:31-35 / 

Durvis vienmēr ir un būs bijis svarīgs elements ēkas struktūras arhitektūrā. Tās nepieciešamas funkcionālu apsvērumu dēļ. Kā Grāmatā raksta: kas neienāk pa durvīm, tas ir zaglis un laupītājs. Durvis kā elementu nemaz nav iespējams aprakstīt. Tās ir kā pats pamatelements. Viens no jautājumiem dažādībai ir par to lielumu. Ceturtā daļa no ēkas sienas šķiet salīdzinoši daudz, kas norāda cik svarīgi ir būt ar iespēju tikt atvērtam un būt atvērtam. Mazliet mazākas durvis iekšējam pagalmam un lielākas ārējam. Intīmāks, privātāka ieeja iekšējā telpā, un lielāka pretim pasaulei, apkārtējiem cilvēkiem, sarunām, darbiem, attiecībām, lūgšanai, saskarsmei. Kopumā tas nemaz nav tik vienkārši, svarīgs ir materiāls, katras durvis izgatavotas no atšķirīga materiāla, tas nav viss liekams vienā kategorijā. Svarīga ir katra detaļa, katrs sīkums, katrs raksturs, stingrība, izturība, ieguldāmais apstrādes daudzums un laiks. Dievs ir kārtības Dievs un Rakstos minētā informācija nav sīkumi, kas būtu tik neievērojami, lai tos nepieminētu.

pirmdiena, 2016. gada 23. maijs

Then 2001 vs Today 2016


Es nevaru teikt, ka ir lietas, kuras ir mainījušās vai lietas, kuras nemainās, toties es zinu, ka ceļš turpinās un katrs iziet savus dzīves procesus. Ir interesanti reizēm atrasties tanī pat vietā, kur pirms 15 gadiem un ieraudzīt to atkal ar citādāku skatienu. Ko es šodien domāju par šo vai to? Kas man šodien ir svarīgs? Ko es vēlos ieraudzīt? Kas man būtu jāierauga? Vai esmu turpat kur iepriekš, vai ir tomēr manāms progress un briedums? Kas es vispār esmu šodien? Vai apzinos savu identitāti? Kas man tajā visā patīk un apmierina un kas ne? Ja vēlos ko mainīt, tad ko es spēju un kas nav atkarīgs no manis? Noteikti katram no mums ir sava veida metodes, kā mēs strādājam ar savu iekšējo es,  - vajadzētu būt. Toreiz es biju pilnīgi nesabojāts tīnis, kas skatās uz pasauli ar nevainīgām bērna acīm, dodoties ceļā ar tēti, bet šodien jau mērķtiecīgi mācos uzticēties Dievam, meklējot Viņa vaigu, lai mērķtiecīgi izvērtētu, atšķirtu labu no ļauna, iepazītu to, Kurš mani ir radījis un dāvinājis šo dzīvi. Ar gadiem gribas būt atbilstošam savam vecumam un spēt ar katru mirkli arvien vairāk novērtēt šo Dieva dāvināto privilēģiju- būt kopā, dāvināt citiem prieku, mīlestību, un ja iespējams, pat vēl vairāk.

FOTO:  / Palanga Bridge 2001 with my DAD / 2016 me /

svētdiena, 2016. gada 22. maijs

Pēcvārds / Beach Trip / Photo 5




11. diena-  tuvojoties Jūrkalnei. Telefona baterija izbeigusies pilnībā, ka nācās ieiet iekšzemē un papildinot ūdens krājumus, uzprasīties uz izpalīdzību un Top pārtikas veikalā pieslēgt pie elektrības lādētāja, pabarot telefonu. Rīts iesācies ar vētrainu sajūtu un ar milzīgu pateicību Dievam, ka vakardienas paveiktais 'aiz Pāvilostas' stāvkrasta posms aiz muguras, jo šajā dienā diezin vai tas būtu izdevies. No ūdens krasta līnijas līdz stāvkrasta malai iepriekšējā dienā, pilnīgā bezvējā bija kādi 50cm, par šo dienu un vētraino vēju, patiesi nezinu, vai maz būtu iespējams tikt garām, bez uzrāpšanās stāvkrastā un jūras vērošanu attālināti. Helikopters nolidoja jau no rīta ap 10 un pēc tam vēlreiz manīju ap kādiem 12. Domājams un cerams, ka neviens nebij pazaudējies soļojot pa krastu.




13. dienas rītā, ap pulksten 10. pametot Ventspils teritoriju, šķērsojot Ventas upi, izdevās noķert kadru no tilta aukšpuses. Šo upi šķiet nekādi nebūtu izdevies šķērsot tā vienkārši novelkot apavus un pārbrienot tai pāri. Papildus tam, pavadīta viena vesela diena Ventspilī, garīgi stiprinoties un stiprinot ar iedrošinājumu citus. Dodoties ciemos uz draudzes lūgšanu, domāju, pateicoties kurai arī manas pēdējās divas dienas pavadītas tādā lūgšanu atmosfērā. Ventspilī uzturējos pie draugiem, kopā par ko varu teikt, ka šeit visvairāk radās mana iekšējā apstiprinājuma sajūta kāpēc es eju un uz ko es eju. Skanot vārdam par došanos ielās, lai lūgtu par pilsētu, mājām, satiktajiem cilvēkiem, un arī kā Jozuas, kad Israēla tauta devās apkārt savai apsolītās pilsētas mūriem klusēdami, kaut mūri sabruka pēc noteiktā skaita. Sajutos kā līdzdalībnieks Dieva plānos, kad nostaigātas pilnas 12 dienas it kā klusējot, tad sapratu, ka šīs pēdējās atlikušās būs pilnīgi citādas.


Staldzenes stāvkrasts. Apbrīnojama sajūta atgriezties atpakaļ pie jūras. Sapratu, ka ilgstošāka atrašanās pie kaut kādiem konkrētiem nosacījumiem dod sava veida mierinājumu, atpazīstamību un komfortu. Manā gadījumā tā bija jūra, kaut arī plašs jēdziens, bet tā pa šīm nepilnām divām nedēļām bija kļuvusi man pat ļoti tuva, pazīstama un mīļa.



Savāda sajūta, pat sirreāla, nekad nebiju neko tādu piedzīvojusi un redzējusi. Dodoties vienatnē pat mazliet dīvainas sajūtas izraisīja šī skatuves migliņa. Ieejot tanī, šķiet, ka tās nav, bet paskatoties uz priekšu un uz atpakaļu, skaidri saredzams, ka tā ceļas, pat nesaprotami no kurienes. Dienas iesākums bij silts un tomēr šķiet, ka gaisa masas strauji mainījās, ka tas kļuva pat redzams. Pat radās sajūta, ka tas pacēlās ne no kā, no klusuma. Pāris dīvaini cilvēki, kas redzami krastmalā, pastiprināja šo dīvaino skatu, bet tomēr mierīgā atmosfērā ceļš varēja turpināties tālāk.


14. dienas rīts, kas iesācies pamostoties pulksten 5, un aktīvi saprotot, ka jāvirzās tālāk, lai nokļūtu atpakaļ pie jūras. Nakšņošanas vieta telts, aizdomīgas pamestas mājas pagalmā. Visu nakti lija lietus, tāpat kā iepriekšējā dienas pēcpusdienā līdz nepārstāja pēc pamošanās momentam. Jau skaidri salijusi diena, ka siesākās ar slapjām zeķēm un došanos pa šoseju 10 km pirms šīs vietas- Sīkraga, lai nokļūtu atkal pie jūras, ko gaidīju ar lielāko nepacietību kādu jebkad pie sevis biju manījusi. Šosejas klājums pastiprināja apavu drīzu saslapšanu un ūdens žļorkšķēšanu tajos. Teikšu kā ir, kājas slapjumā un šīs pēdējās divas dienas, ko pavadīju ejot, arī bija pie vainas manām tulznām, noberzumiem un kā pēcāk izlasīju skrējēju žurnālā, arī pie stresa radītas traumas pēdām, kuras pat sajūtamas nedēļu pēc gājiena.




Galamērķis sasniegts. 15. dienas pulksten 14.00. Steigu pastiprinājis fakts, ka vienīgais autobuss, uz kuru iespējams paspēt šajā dienā ir 14:40, uz ko arī centos uzspēt. Par laimi vēl 40 min palikušas, lai pārvilktu sausas zeķes savos mitrajos zābakos. Dievs zina un nekad nenokavē, manī pieauga pārliecība, ka Viņš visu izkārto un dod vēl rezervi. Man šīs 40min nozīmēja ļoti daudz, ticiet man. Nebūtu šīs informācijas, kas patiesībā radās tikai Košragā, kas ir +- 15km no galamērķa, nebūtu uz to paspējusi un nāktos visdrīzāk nakšņot kaut kur samirkušā teltī, apavos un drēgnā sajūtā. Šajās dienās, no Ventspils līdz Kolkai noiets ekstremāli īsā laikā 80km, pat ņemot vērā slapjās kājas un drēbes. Vakar visu dienu lijis lietus, varbūt arī tamdēļ sasniegts iešanas rekords, kad nostaigāju pie 50km. Taisni vai neticas. Vai baiļu, izmisuma, vai cerības dēļ. Katrā ziņā, uz visa šī rēķina ieraugot pēdējo skatu, kas foto, aiz laimes iztrausās no manis laimes asaras, jo sasniegts, tiešām sasniegts. Arī pie tā visa, kad iepriekšējā vakarā gribēju jau padoties, bet izpalīdzēja ziņa telefonā, ka meklētais telefona numurs nav reģistrēts tīklā, tajā brīdī bija skaidrs kā diena, ka šis posms ir jāuzvar lai tur vai kas, jo palicis tik maz, patiešām tik maz.

FOTO: 10-15 may / Beach Trip / Jurkalne- Kolka / 2016

sestdiena, 2016. gada 21. maijs

Jo Kungs mani sargā /

Psalms 3:1-4 God! Look! Enemies past counting! Enemies sprouting like mushrooms, Mobs of them all around me, roaring their mockery: "Hah! No help for him from God!" But you, God, shield me on all sides; You ground my feet, you lift my head high; With all my might I shout up to God, His answers thunder from the holy mountain.




Dievs ir radījis mūs, līdzīgi kā mēs radām savus bērnus- mīlestības dēļ. Bērni ir mīlestības auglis un visu pieskata Dieva gādīgā Tēva sirds. Mums pašiem nav skarbi jāmeklē jēga, jo paši to nespējām ietekmēt, to jau ir izdarījis Tēvs mūsu vietā, Viņš pirms visa, pirms mēs mīlējām Viņu. Ja bērns pieietu pie vecākiem un jautātu- kāda jēga, ka es esmu, es domāju vecākiem tas liktu aizdomāties, no kurienes šis jautājums. Bet, ja atbildes vietā skanētu- jo mēs mīlam viens otru, tas būtu skaisti vai ne? Dievs spēj atjaunot šīs salauztās bērnības atmiņas, šīs nepareizi veidojušās dzīves pārdomas un negatīvo pieredzi, kaut visapkārt pasaule un draugi bieži saka pretējo. Nesen, kad pastaigājos gar jūru kādas dienas, tad sajutu tajā milzīgu mieru un mierinājumu, bet pastāstot par vienatnes pārgājienu apkārtējiem, viņu pirmais jautājums bija- viena; tev nebija bail? Ceļā es pārdomāju daudzas domas un viena no tām, kuru nācās cilāt tieši pēc tam, bija baiļu jautājums. Ja analizē situācijas, kuras redzēju krastmalā, tad tur varētu izveidot pāris šausmu filmu iedvesmojošus sižetus. Jeb pareizāk sakot, es tos jau biju redzējusi šausmu filmās, kuru dēļ bij bailīgi atrasties pasaulē. Es sapratu, ka līdz šim redzētās negatīvās filmas, tiešām ietekmē manu ikdienas sajūtu uztveri. Daudzas no tām iedveš reālas bailes, tās pat šķiet ir radītas, lai iedvestu bailes. Pat jauni vīrieši man jautāja, vai man nav bail? Es domāju, tas liecina, ka viņiem pašiem ir bail. Kaut pie televizora ekrāna  jūties drošībā un pasargāts, bet kaut kādā mirklī, šīs izmodelētās situācijas var atgriezties un pajautāt tev- vai tas tev neatgādina kādu gadījumu, kur kaut kas toreiz beidzās ļoti bēdīgi?! Es runāju pilnīgi nopietni, jo mēs nekad nezinām, kurp aizvedīs mūsu ceļi. Viennozīmīgi varu teikt, ka esam nonākuši līdz laikam, kad neticīgajiem tikpat ticīgajiem, ka ir kāda pagātnes vienaldzības dēļ, iegūta negatīva emocionāla pieredze, vajā mūsu prātu pilnīgi bez iemesla, un tas ir lielākoties dzīves bez Dieva rezultāts. Mēs, kā kultūra, kā sabiedrība pārāk ļaujamies kino, mūzikas, pagānisma zīmju, brīvās domāšanas modeļiem un nesekojam Dieva 10 baušļiem un nemeklējam Dieva mīlestību it visā. Es pieļauju, ka tas skar mūs ikvienu. Ja tu tāds neesi, tad esi dzimis laimes krekliņā vai arī dzīvo savos maldos. Jo, pat nevēlēšanās pieiet klāt pie kāda cilvēka, lai pajautātu cik pulkstenis, strīdu risināšana kliedzot, šķirtas laulības, iespītēšanās, lamu vārdu izrunāšana uz otru, ja tu man tā, tad es tev šitā, un tamlīdzīgi, tas viss ir nepareizs modelis, ko praktizējam viens uz otru, jo nemeklējam saskanīgo Dieva ceļu, kur valda miers, prieks, piedošana, pazemība, mīlestība, cerība, kas ir svētas  lietas pret kurām nav likuma, pret kurām nav neviena vārda, ko pateikt pretī, lai būtu iespēja nosodīt. Lūk, cik labs ir Mūsu Kungs, kurš iedod šos risinājumus kā sasniegt mieru, prieku un mīlestību mūsu ikdienas dzīvē.

FOTO: / Klaipeda-Smiltyne / 2016 / 2nd May /