-Ahabs kļūst par ķēniņu Israēlam;
tas darīja, kas bija ļauns Dieva acīs, vēl vairāk kā visi, kas bija pirms viņa.
/ 1. Ķēniņu 16:30 / - Elija pravieto: Šajos
nākamajos gados nebūs ne rasas ne lietus, kā vienīgi pēc Mana vārda pavēles; Pēc
kam, Dievs saka- Ej prom no šejienes un
pagriezies pret austrumiem, paslēpies līcī, kur pavēlēšu kraukļiem tevi apgādāt
ar gaļu un maizi. Maizi un gaļu no rīta
un pievakarē. Tā notika, un no upes viņš dzēra. / 1. Ķēniņu 17:4 /. Šeit ir
tas stāsts par to, kā lasīt Bībeli- ir laiki, kad to nepieciešams vienkārši
lasīt nemeklējot super dziļās domas un nozīmes un viss. Stāsts ir 1:1, tikpat
arī tavā dzīvē, ir lietas, kuras vienkārši notiek un tajā pašā laikā tam visam
apakšā ir iemesli un jēga, kāpēc tā notika. Piemēram, slimības- pārsvarā,
cēlonis tām ir cilvēka domāšanas veids. Tātad, varoņi no Grāmatas ir aprakstīti
kā ceļotāji, kuri nesēž tempļos un tā vienkārši negaida, kad pie tiem klāt pienāks
cilvēki. Tie dodas un sludina. Lasot šīs
nodaļas, tās ļoti atsaucas uz manu sirdi, jo tas ir bijis kā mierinātāja vārds,
daudzās manās dzīves nozīmīgās situācijās.
-Pēc dažām dienām upe izsīka. Tad Dievs sūta Eliju pie atraitnes
Sereptā. Kaut arī ūdens jau kļūst par retu parādību, viņš palūdz, lai šī
atraitne atnestu viņam padzerties, ko viņa arī izdara. Tad lūgdams pēc maizes, atraitne atsaka ar vārdiem, ka tai ar
dēlu vēl jāizcep pēdējais plācenis no atlikušās saujas miltu un eļļas un to
baudījuši, varēs ar dēlu mirt. Dieva plāns, kas caur Eliju izrunāts saka tai:
tavā tīnē milti neizsīks un eļļa nebeigsies līdz pat tai dienai, kad tiks
sūtīts līt lietus. Ņemot vērā viņu
domas par pēdējo maltīti, viņa tomēr dara kā
Elija bija taujājis un viss notiek pēc izteiktā pravieša vārda un Dieva plāna,
t.i. milti un eļļa nebeidzas. Kad tev šķiet, ka tev vairs nav nekā ko dot, tad
tevī tomēr ir pēdējais kaut kas, un kad atdod to, tad Dievs atklāj Savu seju,
jo esi bijis līdz pēdējam uzticams. Runa jau nav tikai par maizi, bet uzticību
un ticību līdz galam, līdz pēdējai saujai miltu un eļļas. Ko es pamanīju,
dodoties šajā ceļā mājup? Skatu leņķu atšķirība. Sportisti vienkārši dodas uz
priekšu un nebauda ceļu, kaut arī tie redz zīmes, pagriezienus, ceļa segumu,
tie izjūt laika apstākļus, jo nav taču atdalīti no zemes un pasaules. Tas ir
tāpat kā šī atraitne. Sportisti nedalās iespaidos, ko tie redzējuši, jo tas nav
bijis viņu mērķis. Arī par atraitni nav minēts nekas lieks. Iespējams, ka nekas
lieks arī nemaz nav bijis. Kāds ir tavs skats uz ceļu? Es varbūt vairāk vēlējos
skatīties uz priekšu, lai redzētu cik iespējams tālu, bet kad pazaudēju
tālumus, tad sāku skatīties tuvumus un vienu mirkli pat sāku baidīties, ka
pazaudēju ceļu, jo redzētais neatbilda informācijai, kas par to bija zināms.
Lai kā būtu, mēs ar līdzgājēju, tomēr, arī ar atšķirīgiem skatiem, dzirdējām
vienus un tos pašus putnus un skaņas. Ir kas groza kaklu un ir kas to nedara,
neviens nav nicināms. Ne kāds cilvēks, ne darbs, ne varas. Kas dara, lai dara
visu pēc labākās sirdsapziņas. Viss, ko paliekam otram parādā, lai ir
mīlestība. Atgriežoties no iepriekšējās domas par atraitni- kamēr neesi atdevis visu pēdējo, kamēr vēl
turies pie cilvēcīgā – sevis; tikmēr, kad pašam vēl pietiek, Dievs nespēj ne
atklāties ne parādīt Sevi otra dzīvē. Nepieciešams paļauties un ziedoties 100%.
- Saslimst atraitnes dēls un pēkšņi viņa saka- kāpēc tu esi atnācis
nogalināt manu dēlu? Dieva vīrs! Tu vēlies tikai atgādināt manus noziegumus?!;
Bet Elija lūdzas Dievu un zēns tiek atdzīvināts. Uz ko viņa saka- “Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un
Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība. / 1. Ķēniņa 17:24 /. Tikai caur
sevi. Pat milti, kuri nebija beigušies gadus, pat tas priekš viņas nelikās gana
liels brīnums. Atceroties vēl to, ka viņa jau bija sagatavojusies mirt. Nezinu,
katram savs krekls tomēr tuvāks?
Noejot 30 km turp un 30 km atpakaļ, tas iedevis man pieredzi, kuru
neviens man nespēs atņemt. Tikai tas, kas ierakstīts mūsu sirdī, tikai tas ir
īsts. Otrs tev blakus, patiesībā ir svētība tev un viņam. Mums reizēm liekas,
ka kāds mums traucē, bet katrs, kas ir pie mums ir Dieva sūtīts PALĪGS. Jautājums,
vai šī atraitne bez Elijas būtu vēl dzīva pēc kādām dienām, jo satiekot Eliju,
viņa jau bija sagatavojusies baudīt pēdējo maltīti. Pēc apraksta var spriest ka
Elija devās pie viņas pēc pāris dienām, kad upē izsīka ūdens. Konkrēts laiks
nav minēts, tāpat kā nav minēts, kurā brīdī saslimst viņas dēls, bet tas, ka
brīnumaini ilgi viņi trijatā baudīja ēdienu no miltiem un eļļu, kurš nebeidzās
3 gadus līdz lietus atsāka līt. Cilvēki bieži domā otrādi, ka tas, kurš ir devējs, tas ir svētīts itkā
vairāk, bet šeit noprotams, ka Elija tiek sūtīts, lai viņš tiktu pabarots.
Iznāk, ka atraitne ir uzticams instruments Dieva plānā, lai Viņa kalpi spētu
pildīt uzdotos uzdevumus. Fakts, ka arī šeit neviens nav ne mazāks ne lielāks, jo
gan Elija, gan atraitne, gan viņas dēls-
visi kā viens, atradās Dieva nodrošinājumā Israēlā pastāvošajos grūtajos
laikos. Katrs cilvēks ir mums kā pietura mūsu ceļā, kur atpūsties, lai
izmainītos, lai pārvarētu bailes, mācītos un pieaugtu. Diviem ir labāk nekā vienam
būt, ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. / Sal. Māc.
4:9-10 /.
Trešajā gadā, Dievs saka Elijam, lai viņš dodas pie Ahaba un ziņo, ka
būs lietum līt pār zemi. Protams, Elija nevēlas doties pie ķēniņa, jo viņš tur
tiek uzskatīts par vainīgu lietus dēļ.
Israēlā vairs neatrodas barība ko barot zirgus, tad pats ķēniņš un nama
pārvaldnieks dodas pārmeklēt visas upes, avotus, lai meklētu tiem barību. Tā kā
ķēniņš ar sievu Jezabeli kalpo saviem dieviem, bez Kunga, tā likuši cerības uz
aprīkojumu, bet ne uz Kungu, pakļaudamies apstākļiem un veiksmei. Bēdas tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc
palīdzības un paļaujas uz kara zirgiem un ratiem, jo to ir daudz, bet neraugās
uz Israēla Svēto un nemeklē To Kungu. / Jesajas 31:1 /.
Apaviem ir nozīme. Kājas apāvuši
ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam. / Efeziešiem 6:15 /. Kad esi visu
sabojājis, nogalinājis, tad apstākļi, apavi sāk spiest, kad katrs akmens ir
jūtams un pašam ķēniņam jādodas meklēt ūdens saviem lopiem, jāsāk gribot
negribot kalpot savai mantai. Kad es pēc vairākkārtējām pārdomām par to vai
ņemt vai neņemt lietus mēteli, to tomēr neizdarīju un pamostoties no rīta, kad
ārā līst lietus, tomēr sapratu, ka manī ir pilnīgs miers, tad zināju, ka Kungs
mani ir sargājis, jo lietus šajā ceļā būtu bijis man nopietns pārbaudījums.
Varbūt lēmums, kad iepriekš pētot laika prognozi, kas rādīja vai nu sniegu vai
lietu. Pāri visam nolēmu doties neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, ko
ieraudzīšu no rīta veroties pa logu.
Tilts. Tilti vienmēr cilvēkiem
ir likušies kaut kas īpašs un man tas lika aizdomāties, ko tad es par tiem īsti
domāju. Sevī es sapratu, ka tās ir pārejas, kuras ir radījuši īpaši cilvēki, kā
piemēram Ketrīna Kulmane, Benijs Hins, Dereks Prinss, Heigins, Čavda un daudzi
citi, tie ir atvēruši ceļu, pieeju
vietām, kurām iepriekš pretī stāvēja kādas nepārvaramas varas vai šķēršļi. Tās ir
kā jaunas atvērtas durvis, kuras tagad var atvērt katrs, kurš interesējas par
kādu no ceļiem, pa kuriem ir gājuši šie cilvēki, kas lauzuši ceļu un peldējuši pret
straumi vietās, kur nebija citādi iespējams nokļūt otrā krastā.
Meža zvēri. Elija lika sasaukt šos 450 Baala priesterus, kas ēd pie
Jezabeles galda, lai tie taisītu altāri, tāpat arī Israēla Dievam un kuru dievs
atbildēs ar uguni, tas tad lai ir Dievs. Es šos Baala praviešus nosaucu par
meža zvēriem. Kur Jesaja 56:9-11 runā par samaitātajiem tautas vadoņiem, tiek
minēts šāds apzīmējums. Visi lauku zvēri,
nāciet ēst, visi meža zvēri arī! Visi viņu sargi ir akli, bez izpratnes, tie ir
mēmi suņi, kas nemāk riet, tie guļ un sapņo, tie mīl miegu. Bet viņi ir arī
rijīgi suņi, kas nav pieēdināmi. Tai pašā laikā viņi raugās ikviens tikai uz
savu ceļu un meklē tikai savu labumu. Tad, ejot, es aizdomājos, kā tu zini,
ka tavā teritorijā ir meža zvēri? Esi redzējis, jo esi interesējies, esi
atļāvis tiem meklēt barību pie sevis. Ne tikai viens ir vainīgs vai iemesls,
bet laikmeta gars, sabiedrība, garīgais pagrimums kopumā, kas atņēmis zvēriem
mājas, neievērojis to robežas, vai neesi pats sev noteicis robežas. Ceļā ir
daudz zvēru, pārāk par tiem interesējoties un ejot tos pētīt, tu nokāp no ceļa,
kas tev bija definēts un zināms. Tu pārkāp drošā ceļa robežu. Tas var būt
bīstami, ja attālinies un ej tālumā tos pētīt.
(..) noslēguma neliels turpinājums sekos drīzākajā laikā.
FOTO: / Road Tukums- Kandava / 2nd 30 km / 26/03/2016 /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru