Dievs mums apsola daudzus skaistus, cerību viesošus un iedvesmojošus apsolījumus, tas ir fakts, bet - ir bet, jo tā ir viena puse. Mēs nevaram balstīties tikai uz solījumiem, mums jāizpilda sava puse. Ir jau labi, ka iedvesmojamies un gūstam prieku un pozitīvas emocijas, bet mūsu daļa, - mums ir mūsu daļa. Tā ieslēpjas pieņemšanā un atzīšanā. Dievs ir mums visapkārt, ap, caur un pāri. Vēl teikts, ka mēs no Viņa nekur nevaram izbēgt, tāpat, kā mūsu ķermenis ir saistīts kopā tikai ar enerģiju, kas savukārt nozīmē, ka arī tiešā nozīmē Dievs ir virs, ap un pāri mums. Tātad, dzīvojam Viņa miesā pastāvīgi, kas savukārt nozīmē, ka esam daļa no Viņa. Iedomājaties kā izskatās kādas personas miesa, kuras sastāvdaļa esam. Piemēram, ja esmu šūna. Ja es Viņu atzīstu, es tieku pieņemts, nomazgāts un kļūstu pilntiesīga Kristus miesas daļa un saplūstu vienotā veselumā ar Viņu. Kopēji, miesa ir priecīga būt un pastāvēt veselai. Bet otrs variants, ja esmu Viņā, jo to pagaidām mums nav iespējams mainīt, jo pastāvam visi kopā; nezāles aug vienā laukā ar labību. Tad, atrodoties Viņā, bet neatzīdami To, mēs kurnam, dusmojamies, ēdamies ar Dievu un Viņa domām- var pat teikt, ar savu miesu. Mēs kļūstam kā grauzēji paši sev. Tas dara sāpes visai miesai, jo tā izjūt katru sitienu, noliedzošu vārdu, katru kodienu un grauzienu. Kā vīrusi, ko pārējās, labās šūnas cenšas apklāt un neitralizēt šos, - es iztēlojos kā melnos punktus, jo tie nav atmazgāti Jēzus asinīm un nav darīti balti. Ir trešā kategorija, kas šķietas sev neitrāli. Tie ir kā kapsulas. Laika kapsulas. Kā tādas nezināmas oliņas, no kuras var kaut kas izsķilties. Padomājiet paši, kas notiek ar kapsulām- var gadīties visādi, bet, principā tie ir svešķermeņi miesā, kas ātrāk vai vēlāk tiks iznīcināti, jo otrā Kristus atnākšana sola sagaidīt līgavu tīru un baltu bez jebkāda grēka un krunkas.
FOTO: / Portugal / Lagos / 2010 / August /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru