ceturtdiena, 2016. gada 4. februāris

tuksneša garša / ntā diena /

Atrodos tuksnesī. Saule te zenītā, te pazūd tad svelmi pārklāj briesmonīgs aukstums. Tad liekas, ka nāves gars lidinās apkārt. Ir brīži. Ir visādi brīži, kad liekas, ka viss ir kā mironis. Tu atrodies mironī, sēdi tai iekšā. Tik aukstums bez iespējas atsildīt dots tev. Miris paliek miris. Bet, kad saulīte paceļas, tad prieks un liekas, ka pat nagi kļuvuši silti un apģērbā jūties kā skafandrā, kad sajūta tāda, ka sirds iekšienē pulsē no sevis darbības karstuma. Tad šķiet neviens ārējs to nespētu apstādināt itin nekādi. Varbūt pat šķiet, ja atstātu vienu pogu, tad tas izplūstu pa visu malu malām un manī tas nepaliks ne kripatas mazāk. Reizēm lienu kā uz vēdera pēc savas alumīnija krūzes, kura kā cietuma glābiņš slacina sprēgušās lūpas, un īslaicīgi sniedz mākslīgu spirgtumu, kas sajūtas kā mazam bērnam uzplaiksnījis milzīgs prieks. Un atkal ir dienas, kad ūdens kā vakardienas manna, kas ievākta, garšā atsit kā tārpi tās grauzītu. Gadās sekundes kā miriādes, kad bez ūdens es eju, kad laiki dzen laikus un man nav tanī vietas. Pēc garajām tuksneša dienām šķiet, ka visi locekļi, kauli, kā iekārti ādā, kas kopā tad turas. Šī brīnišķā āda kā glābiņš tad liekas, kā mūris tas šķietas, kas pilsētu apjozis cieši jo cieši. Un tajās reizēs, kad meklēju paegļa ēnu,  kur velētos atdust un talāk vairs neiet. Kaut zināms, ka ēna nav liela, tā neaizsegtu pat naga galu kaut vienu. Es zinu, ka reizēm tas noderīgs šķietams, lai tiktu pāri robežai dzīvot vai mirt. Tad saucu es uz to kā uz to vienu, kas palicis, atlicis kā glābiņa kripata viena, kā pēdējā diena. Bez zaudējumiem nav uzvaru, nav itin nekā, bez salauztiem kauliem nav atjaunotnes prieks ne dzīvības spars. Mirt, lai atdzimtu, kā saules lēkta ritms, kad diena nomaina nakti, kad nakti nomaina diena, kad cilvēks nomirst ik dienas, lai jauns atkal taptu, lai atdzimtu spēkā, kas viņā iekšā ir likts. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru