Lasot daiļliteratūras iespieddarbu, uzjundī pārdomas. Es nenoliedzu, ka romāns ir kādas personas iztēles auglis, kas iedvesmots kā nu kuro reizi, bet tikpat tas ieliekams tajā pat kategorijā, kur jebkura cilvēka rakstu darbs par jebkādu tēmu no savas pieredzes vai atklāsmju pulka. Apstādināja mani moments, kad apsūdzētais, t.i. Ješua stāvēja Poncija Pilāta priekšā kā vienkāršs cilvēks, kurš uzņēmies manu personīgo, jā, manu personīgo aizstavību, lai iznestu savu uzdevumu līdz galam. Tajā pat laikā, Viņš stāvēja kā pilntiesīgs Dieva Dēls,kurš iznesis patiesību tikai un vienīgi no sava Tēva. Apsūdzība varbūt absurda, varbūt safabricēta, bet viennozīmīgi pilnīgi nepieciešama mums katram. Tam bija jānotiek. Kādam bija jāuzņemas kāda daļa atbildības, lai neprāts un bauslība beigtu pastāvēt uz pasaules zeme, lai priekškars, kas šķīris un nošķīris mūs no personiskas sadraudzības ar Dievu, reiz izbeigtos. Šis izlasītais sižets, patiesībā, bija man saņemtā atbilde no Dieva, kad jautāju par Viņa mīlestību. Es vēlējos to saprast, kaut cik noprast tās aprises, kaut mazliet nogaršot tā emocionālo, man kā parastam cilvēkam uztveramo daļu.
- Ir īstā reize pie tās zvērēt (dzīvības ), jo tā karājas mata galā, neaizmirsti to. (Poncijs)
- Varbūt tu domā, ka tu viņu tur pakarināji valdītāj? -jautāja arestants. - Ja tā, tad tu ļoti maldies. Pilāts nodrebēja un atbildēja caur zobiem: - Es varu šo matu pārgriezt.
- Un arī te tu kļūdies. (..)
- Tu taču piekritīsi, ka matu pārgriezt var droši vien tas, kurš pakarinājis?
Dāvids cīnījis savas cīņas un sapratis, ka to pat ko sludināja arestants, Jēzus- es varu gan aizmigt, gan pamosties tikai viena iemesla dēļ, ka Dievs viņu sargā. Ja esi pakarināts matā, tad noņemts arī vari tikt tikai no tā paša, kas pakarinājis. Dāvida dzīve ir kā īsta liecība nemierīgai, nepastavīgai, uz cilvēku nepaļāvīgai ikdienai, kurš bijis tautas mīlēts, vadoņu apskauts, vajāts, neliešu atbalstīts un sievu apdziedāts un slavēts. Viņš noteikti būtu labs piemērs, no kā ņemt vērā argumentus, izteikumus un pieredzes pamācības.
Grāmata: Mihails Bulgakovs / Meistars un Margarita / Rīga "Liesma" 1979 /
FOTO: / Train view Tukums-Riga / 2016 /
- Ir īstā reize pie tās zvērēt (dzīvības ), jo tā karājas mata galā, neaizmirsti to. (Poncijs)
- Varbūt tu domā, ka tu viņu tur pakarināji valdītāj? -jautāja arestants. - Ja tā, tad tu ļoti maldies. Pilāts nodrebēja un atbildēja caur zobiem: - Es varu šo matu pārgriezt.
- Un arī te tu kļūdies. (..)
- Tu taču piekritīsi, ka matu pārgriezt var droši vien tas, kurš pakarinājis?
Dāvids cīnījis savas cīņas un sapratis, ka to pat ko sludināja arestants, Jēzus- es varu gan aizmigt, gan pamosties tikai viena iemesla dēļ, ka Dievs viņu sargā. Ja esi pakarināts matā, tad noņemts arī vari tikt tikai no tā paša, kas pakarinājis. Dāvida dzīve ir kā īsta liecība nemierīgai, nepastavīgai, uz cilvēku nepaļāvīgai ikdienai, kurš bijis tautas mīlēts, vadoņu apskauts, vajāts, neliešu atbalstīts un sievu apdziedāts un slavēts. Viņš noteikti būtu labs piemērs, no kā ņemt vērā argumentus, izteikumus un pieredzes pamācības.
Grāmata: Mihails Bulgakovs / Meistars un Margarita / Rīga "Liesma" 1979 /
FOTO: / Train view Tukums-Riga / 2016 /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru