laika limits

Noskatoties filmu In Time (2011), lika man aizdomāties par laiku kā vērtību, ka principā tas ir vienīgais, kas mums pieder. Filmā galvenā ideja par to, ka laiks ir tas ar ko norēkināmies. Pēc būtības jau mums nekā cita nav ko dot. Tā tu vari iegūt daudz ko, bet tava dzīve saīsinās ar katru mirkli un ar katru iegūto lietu vai pakalpojumu. Interesanti apspēlēta doma, ka iespējams nozagt laiku vai iegūt to pretlikumīgi daudz. Man atsaucas doma, ka labi vien ir, ka nezinām mums katram nolikto laiku un stundu, gan paša dzīvei gan mirkli, kad Jehshua nāks pakaļ savai līgavai, savai draudzei, jo tas ieved bailēs, stresā, pargalvībās, vieglpratībā un nesaprātīgās rīcībās. Vispār, izskanēja daudzas būtiskas koncentrētas domas, kuras ir apdomas vērtas. Piemēram, ja mēs sāktu cīnīties par laiku un tas būtu ierobežots, tad netērētu to tāpat vien pie televizora zākājot valdību; vai arī, ka katrs patiesībā gribētu būt nemirstīgs un iegūt maksimāli daudz laika, kaut arī konkrētā situācijā tas saistīts ar iespēju iegādāties lietas, kas mūsu sabiedrībā ir ne tādā apzinātā līmenī; reāla spriedze, ka katrs var noņemt tavu laiku atstājot ar pāris sekundēm nomirt; neviens īpaši nav gatavs atdot tev vai uzdāvināt laiku, jo katra minūte ir svarīga dzīvības pastāvēšanai vai lietu iegūšanai. Filmā arī ieraugāms moments, ka patiesai mīlestības draudzībai ir īsta vērtība. Jautājums par laiku, tiešām ir apdomas vērts, jo es ieraugu, ka salīdzinot ar filmā rādīto situāciju, mēs patiešām nenovērtējam laiku. Vai tā ir labāk vai sliktāk, to lai katrs pats izvērtē un pieņem sev par derīgu viedokli. Mans viedoklis-, dzīvot maksimāli pēc sirds ticības uz Jēzu Kristu un tad nebūs pardzīvojumi, ka esi ko zaudējis, jo savs laiks dzīvot un savs laiks atstāt. Pieņemt ar mieru un prieku, to cik daudz tev atvēlēts uz šo brīdi. Netērē to tāpat vien dzīrēs, priekos, liekā mantas greznībā, bet pats palikdams nesapratis pašu būtiskāko, kā Jēzus pamāca - ka tikai vienas lietas mums trūkst un tas ir laiks personiskai Jēzus pazīšanai.