Nav spēka, lai cīnītos vētrā, ja neesi tas kas tu esi. Kad spārnus kā ērglis tu augšām cēli, tad saprati to kas tu esi. Bet saule kad sildīja silti, tad domas bij tikai pie sevis, kā laisties kā priecāties vējā, kā ilgāk palikt tad mierā. Tas nebūtu bijis tik slikti, ja ienaidnieks būtu daudz augstāks tad bijis, bet bija tas siltumā mitis, bija tas paēdies miera, ka nespēja pacelties ārā tas to vienu dien. Es izgāju lieveņa priekšā, lai dzītu, lai izdzītu pretvaras ārā no sevis. Es atteicu to ko dod visiem, jo nebiju izaudzis liels. Es atteicu visam ko deva man zeme, tā solīja baudu tā solīja mieru, tā solīja to, ko tā nespēj man dot. Kad apģērbtu mani tie tad kā klaunu, tad neņemtu mani ienaidnieks vērā, bet biju es savā ādā es tērpts un bīties tas naidniekam lika arvien. Kad pats tas bij saģērbies bailēs kā rotās, tam smagi ir kustēt ik soli, ko iet. Es izgāju ārā uz klona tad vēl, un pavēros augšā pie Tēva. Viņš sargāja mani ik dienas, to redzu. Es pasaku paldies tad Viņam par visu, jo neesmu viens es atkal arvien. Es staigāju rotās no Viņa, kas dots, tas neaizņem vietu un netraucē svarā, jo visu, ko devis man glabāt ir Tēvs, to ierakstu sirdī es savā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru