jā, debesu putni savus spārnus tev sniegs

Vai lietoju vārdus pārāk es bieži?
Tas tāpēc, ka redzēju- kāds tikko uzrunā gaismu.
Jo zinu un daru, - tā atbildes sniedz.
Es atzīstos, pati bieži uzdodu tos.

Katrs vārds, kad tev atbildi sniedz.
Katra skaņa, tā uzrunāt nāk.
Katra doma, tā darboties sāk,
arī pat, ja tu nedzirdi tās.

Bet saku es vienmēr, un šo droši es zinu,
ka pāri ir pārklājis spārnus kāds savus.
Tas mīlējis mūs, pat pirms sapratām to.
Viņš veidoja, pacēla, sargāja mūs.
Es atkal zinu, ka esmu es kopā,
mūs atdalīt spēj tikai apzināts spēks.
Tas spēks, ko es izslēdzu apziņā savā,
citādi teiktu, ka pakļauju sevi es tam.

Kad lūgšana sirdī kā domas jau skan
Kad apzinies- neesi ārpusē atstāts es viens
Bet radīts, lai dāvātu, mīlētu vien
Un redzētu, sajustu atrastos kopā.

Kad redzēju, šaubījos tajā, kur esmu-
es klausījos sirdī un robežas vilku.
Es atvēru krāsas, kas sirdī sen krātas.
Es skatīju, brīnoju glabāts kas manī.
Un izbrīns kā rīta ceļš- gaisma, tad nāca.
Tas solīja ierakstīt to, kur bij tukšums.
Tā pildīja, klāja un augšām mani cēla.

Tad redzēju debess putnus ap sevi,
tie spārnus man sniedza un pakāpties ļāva.
Tas bija brīdis, kad pacēlu skatu-
tur horizonts kļuvis bij balts dēļ to dūnām,
lai varētu droši mēs atbildes meklēt.