...un tad es sapratu, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Pēc kā un kad? Ar ko salīdzinot, ko ieraugot? Salīdzinot, ko saka citi. Skatoties tajā, kā otrs cīnās ar vēsumu un šķietami nelaimīgu ģimenes dzīvi; kā kāds ar lielu piepūli strādā vairākās darba vietās un pieskata mazbērnus, kuru māte neuzskata to par nozīmīgu dzīves aspektu; kādam pēdējos laikus, cik atceries, palikuši pēdējie kredīta maksājumi un sastop otru nemitīgās raizēs, neparedzētos izdevumos, nemierīgi skraidot un meklējot visādas iespējas kā risināt vecos un jauniegūtos darījuma procentus; kādam aprūpē palikusi tante, vecāmāte vai vīrs, par kuru tā arī neviens tuvāks radinieks nav spējīgs uzņemties atbildību; cilvēks, kurš daudzus gadus cīnās ar ieilgušu vientulību, ko citi uzskata par iedomības un farizejisma domāšanas sekām; varbūt sīkumi nomāc ikdienu, darba kolēģi izsaka kādas piezīmes, varbūt vadība virza savu uzņēmumu ar neefektīvu motivāciju... Tādi un citādi viedokļi apkārt mums klīst, .. padomā, vai neredzi sevi tajā visā. Kurš var pateikt, ka tas nav svarīgi, kurš var pateikt, ka tas ko tu ciet ir tiešām briesmīgi? Tas ir un paliek tikai mūsu katra personības iekšējās pasaules pārdzīvojumu attēls. Spogulis, kuru paši redzam, kaut citi mūs ierauga savādāk. Citiem liekas, ka neesam tādi, citiem liekas, ka tev tas nepieder, kādam liekas, ka tu pārspīlē, ka meklē žēlošanos. Ko Tu pats tajā visā ieraugi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru