dziedi raudu dziesmu par Tiru

Dziļi sirdī atkal es dzirdu : dziedi raudu dziesmu par Tiru. Es šorīt domāju atkal par mirkli. Kā noturēt to, kā nepalaist vējā. Cik viss tomēr saistīts bet relatīvs gan. Es lūdzu un tad redzu, es domāju un tad lūdzu un tad vairs es neatšķiru, kur es runāju, pastāvu kur pārējais, kur balss kur vārdi kur skaņas. Es domāju, un atceros, esmu tas kas es esmu- esmu izlēmusi taču līdz galam reiz iet. Smalka balss man atgādina, ka esmu stipra un spēju. Bet paradokss ieslēpts un uzrunā tajā, ka man jānotic pašai, kaut citi man saka- es jau esmu, bet vēl skan balss dziļi manī, kura runā par spēju, ka nevajag izlikties, bet esi... vienkārši esi, kas esi. Sievietei nevajag būvēt sevi kā mūri, tā trausla kā zieds un maiga kā rasa, kas vasaras naktī pārklāj pāri it visu. Kaut ilgi pastāvot tajā, būs sākuma brīdis, kad liksies kā ledū, bet noturot sevi pār stingo aukstuma vilni, tā sildīt tevi tad sāks, ja turēsies tajā ar garu spēcīgu savu, tad gadīties bieži ka aizdegties vari. Ja paiet no malas un atskatās tālāk, tad šķiet ledus un uguns tak nesaiet kopā, bet pretstatus cienot un dziļumos ejot var sanākt ka dzīvojam pretstatos bieži. Bet kurš gan ir teicis, ka jādzīvo  tā itkā loģiski būtu, ar prātu ko tvertu.  Vai drīzāk gan neesam būtnes mēs tādas, kas radītas pāri lai saprātam ietu, jo viss ko mēs šodienā apkārt mēs redzam ir radies no debesu putekļiem vien. Vai, ja mēs uz dzīvi tad skatītos šādi, vai nešķistu loģiski noticēt tam. Bet atkal ja paejam sānis un skatīties gribam uz to mēs no malas, tad atkal un atkal kā okeānā viļņus mūs iekšā atkal velk ikdienas spēks, kam bieži vien desmaize svarīgāk pāri un dziļumos atkal vairs negribas iet. Bet peldošiem domāt tak šķietami liekas, ka ūdens smagāks, ja dziļāk tik iet, bet pastāv vēl likumi tādi, kas saka, ka smagums tak tevi pacelt var, līdz peldēt tu spēj, tas nozīmē vienu, ka esi vērā vēl ņemams, ka nepastāv likums, bet tas apkārt tev iet.  Lai katrs, kurš stiprs, kurš nebaidās dogmu, kurš drosmīgs pretī nostāties tam, lai pieņem tagad tas spēji, dzīvē savā šo trauslo radīto ziedu, kas ielpots dziļi tad nepaliks mazāks, bet notrīsēs tevī kā dzidrs rasas stāsts.