sestdiena, 2015. gada 8. augusts

brīnums nepastāv, līdz tas nav dzimis

Tiksimies debesīs.
Tiksimies šodien.
Bet labāk ja notiktu
- tas tieši  tagad.

Satver saujiņu mākoņa,
 un nekad nelaid to vaļā.
Viens mirklis,.. kas notverts.
Viens brīnums,... kas ieraudzīts.
Tikai tas ir svarīgi šobrīd.
Brīnums piedzimis
 itkā no nekā.
Tas tāpēc, ka neredzams-,
 negaidīts bijis.
Tas nepastāv -
 līdz tas vēl nav dzimis.

Vai mēs līdz galam,
 zinām ko redzam.
Vai zinām līdz galam
 ko reāli darām?
Kad izsakām vārdus,
 kad veltījam skatu.
Patiesībā, ..
 mēs esam redzams neredzamajā.

Kā mazs
 un tajā pat laikā liels.
Vienā traukā,
 Dieva klātbūtnei dāvāts.
Es esmu mazs taurenīts,
 kas gaisā lido
 un reizēm kā boeings -
 es nokrītu lejā.

Kad viens vārds..
 aizdedzina mīlestību.
Un viens vārds..
 aizver bezdibeni.
Ir vajadzīgs viens lēmums,
 lai mūžību sasniegtu.
Un viens lēmums,
 kas minūtes  pārvērst spētu,
 to atpakaļ mūžīgā moku mirklī.

Pretrunu  pasaule
 apkārt elpo -
 tā apņem, tā dzīvo, tā cauri iet.
Nav iespējams dzīvot
 tik vienā pusē no apļa,
 nav iespējams pastāvēt mirušam,
 ja esi dzīvs reiz tapis.

Varbūt tev liekas, ka stikls,..
 kas aizsedzis logu
 kas irstošām koka līstēm,
 ka tas ir tas, kas aizsargāt spēs.
Vai tiešām tu tici,
 ka pasargāt tevi,
 ka izglābs no šausmām,
 tas māju kad slēdz.
Sen zināms,
 ka pat cietuma mūri-
 nav spējuši turēt tos slēgtus,
 kam lēmums stāv pāri,
 ka cauri tie ies.

Cilvēka bērns,
 nedomā viens ka tu esi.
Nedomā,
 ka tu pats uzvarēt spēsi.
Mēs dzīvojam pasaulē,
 kurā likumi valda,
 ko noteicis nav neviens cilvēka prāts.

Es zinu, ka debesis atbildes sniedz,
 es zinu, ka debess ir pārklājis mani.

Cilvēka bērns,
 padomā tu,- kas tu esi.
Pats esi saujiņa visuma.
Nav šaubu, ka esmu.
Nav šaubu, ka esi.
Es pieņemu to kā dāvanu savu,
 kas atļāvis taurenim pacelties gaisā.
 kas atļāvis eņģeļus ieraudzīt man.
Visums, kas atļāvis izteikties man,
 tas atļāvis sajust,
 ka spēju es mīlēt.
Tāpēc atkāpjos soli,
 lai uz priekšu es tiktu. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru