sestdiena, 2015. gada 29. augusts

Redzēt sirdis

Sirds. Ko nozīmē sirds stāvoklis, pozīcija, noskaņojums? Vai to vispār iespējams apzināties? Blakus vilcienā apsēdies cilvēks, kuram nav māju, bet kuram ir sirds, mazas pudelītes, pāris draugu, un viņam ir jūtas, ir kāds, kurš viņu apbižo un biļete līdz noteiktam mērķim. Iespējams, ka viņš brauc līdz mājām. Viņš palūdza kafiju, to izdarīdams tikai ar žestiem.. Mana sirds raud par šo visu... Par apmaldīšanos dzīvē, sajūtās, telpā, cilvēkos, par alkohola mākoni, par sāpēm, cerībām, mīlestību. Kā piederības zīmi, viņš nēsā jaunavas Marijas attēlu un man nezināmas izcelsmes spīdošas rotas. Viņam tas varētu nozīmēt daudz. Tās varbūt ir atmiņas, varbūt māju sajūta, varbūt laimīgas ģimenes vai mīlošas sievas asociācijas. To zina un varbūt pat neapzinās neviens. Viņš neizdzēra kafiju, bet ielika to maisiņā un aizgāja sēdēt vagona otrajā galā. Man pašai likās, ka šī īr briesmīgākā kafija ko esmu dzērusi. Kādam varbūt tā tagad nozīmē pašu labāko. Par to ir vērts aizdomāties. Pateicība ir pats svarīgākais. Bijība, pateicīga sirds, un augstāk mīlēt visus, kā sevi pašu. Kā apzināties cik mīlēt, ja sevi nemīli?! Tad sanāk, ka latiņa maina virzienu. Tā neatrodas pienācīgi augstu. Ko nozīmē pienācīgi augstu? Manā skatījumā, tik, lai citi spētu sajust visu cik vēlies tiem parādīt. Ja augstumi nesakritīs plus mīnus, tad var gadīties konflikts. Es nedomāju kautiņu šajā gadījumā, bet sava veida diskomfortu, kuru būs iespējams sajust. Labākajā gadījumā abām pusēm, lai abas spētu mainīties un citu reizi sasniegtu augstāku emocionālās inteliģences līmeni. Varbūt var likties, ka tas nav svarīgi, bet tas tikai tā pavirši skatoties var izlikties, jo cilvēkam tomēr ir svarīgs iekšējā miera un blakus cilvēku sapratnes komforts. Katram ir svarīgi nonākt savā drošajā zonā, kur nejūties apdraudēts. Ko nozīmē būt apdraudētam? Es pieņemu, ka tas varētu būt saistīts ar psiholiģiskiem faktoriem, kā netraucēta dzīvošana, kas arī nozīmē nemainību visādos jautājumos. Nemainība saistīta ar lietām kuras nemainās. Piemēram nemainīgs darba apjoms un režīms,  ierastā atpūtas kārtība. Jebkura jauna apmācība, jauni pienākumi, mainīgs darba grafiks, mainīga dzīves un darba vide traucē cilvēkam ierasto komforta miera kārtību. Vienvārdsakot, tas kaut kādā veidā traucē dzīvot. Sanāk tāds paradokss- gribam itkā pieaugt, virzīties karjerā un personiskajā attīstībā uz priekšu, kļūt gudrāki, stiprāki, attīstītāki, stresa noturīgāki, bet principā neesam gatavi tajā ieguldīt nekādas īpašās pūles, jo tad mums nāktos atteikties no personīgā ierastā un itkā iegūtā komforta, kas pēc mūsu domām, nav nācis viegli. Īstenībā, ir pat tāds populārs apzīmējums sabiedrībā, ka mums ir tiesības uz to un vēl daudz ko, mums pat pienākas izteikti daudz kas. Mans personiskais viedoklis ir tajā, ka mums īstenībā maz kas pienākas. Mēs esam saņēmuši žēlastību no Dieva, kaut paskatoties, tā godīgi uz savu dzīvi, katrs varētu pateikt, ka pat to neesam ne par matu pelnījuši. Atzīsti, ka bieži esi kādu sāpinājis vai atteicis palīdzību, savas vajadzības nolikdams augstāk par citu vajadzībām. Žēlastību esam saņēmuši kā dāvanu un to mums nāktos atzīt, tas būtu labākajā gadījumā. Ja nebūtu šīs žēlastības, tad vecās derības laikā, pirms Kristus, par daudzām lietām mūs un mūsu ģimeni, pat lopus un mantu iznīcinātu un nomētātu ar akmeņiem. Skatoties uz šo, es priekš sevis ieraudzīju, cik svarīgi ir apzināties, kāpēc rakstos minēts teksts, ka Viņš mūs ir iemīlējus pirmais. Tā apdomājot, varētu saprast, ka tādi kādi esam uz šo dienu, mēs nespētu Viņu nemaz iemīlēt, jo īstenībā salīdzinoši maz mūsos ir mīlestības. Esam nodzīvojuši līdz laikam, kad mums ir no jauna jāmācās mīlēt un jāmeklē šis tīrais evaņģēlijs, kas apraksta, ko nozīmē mīlestība. Ne velti mūsu rokās ir šī grāmata- Bībele, kas sarakstīta tieši šim laikmetam, šim laikam, lai atrastu un saprastu, ko Dievs no iesākuma bija ieplānojis. Starp citu, tiem kas nekad nav lasījuši vai iedziļinājušies Bībeles tekstos un sūtījumā, ko nes šī grāmata- varu pateikt, ka tā tieši un konkrēti definē un nosauc vārdos, kas paskaidro konkrētas darbības, kā piemēram, mīlestību, bijību, gudrību, cerību un visu citu pārējo kas atrodams uz šīs zemes. Tā atklāj situācijas, raksturus un cilvēka psiholoģiskos momentus, lai katrs spētu ieraudzīt sevi vienotajā kopējās radības modelī. Un tad man gribas izteikt frāzi- no iesākuma tas tā nebija. Sālamans, kurš sasniedzis gudrības augstumus saka, ka nav nekā jauna, kas jau nebūtu bijis zem saules.

FOTO: / The Same Train Which is a Story / 2015 /

ceturtdiena, 2015. gada 27. augusts

Kas ir Cilvēks?

Tā vienkārši skatoties, vai viegli atzīt, ka visi cilvēki ir cilvēki? Kāds teiktu jā un kāds padomātu un teiktu: nu jā, bet daži reizēm neuzvedas kā cilvēki. Ar tiem, kas saka - bet.., ar tiem ir viss skaidrs, jo tur gaidīt var visu ko un prasības vairs netiek uzstādītas. Bet, ja esat no tiem, kas saka, ka visi cilvēki ir cilvēki, tad tomēr, vai viegli jums sanāk pieņemt visus savā namā? Diskutabli, bet arī ne tomēr, jo ja atrodam pie sevis cilvēkus, kurus gribas izslēgt no nekad nemaināmā viesu saraksta, tad atzīsti, ka tomēr esi izslēdzis šīs personas no cilvēku saraksta. Un ja nu tā nav? Bībelē minēts par lauka zvēriem, vai šie cilvēki nav nokļuvuši, zem mūsu sprieduma- zvēru sarakstā? Tā ir līdzība. Varbūt pat metafora. Skarbi, bet patiesi.
Mīlestības evaņģēlijs. Kas tas ir un kā tas izpaužas?
Tev nav jāpierāda, ka mīli visus cilvēkus, bet apdomā, vai tā ir patiesība ko tu sludini. Vai tā ir patiesība, ka izpaud mīlestību. Reizēm citam vajadzīgs sajust tikai mazliet cieņas. Pat vīrietis cer sagaidīt no sievas tikai cieņu. Sieviete no vīrieša gaida tikai nelielus mīlestības apliecinājumus. Vecāki gaida no bērniem atzīšanu, ka viņi mēģinājuši tev sniegt labāko ko spējuši un mācējuši, ņemot vērā konkrētās situācijas, apstākļus un pieejamo materiālu. Katrs esam citādāki, lietas redzam, uztveram pēc savas DNS komplektācijas. Protams, neviens nespēs noliegt, ka ir nerakstīti, bet tomēr Bībelē smalki aprakstītas uzvedības un sirds pozīcijas normas, mīlestības minimums pāri visam, cieņa, attieksme, nenosodīšana, nepārmest un nepieprasīt, nekliegt uz otru un nepazemot. Pārkāpjot pamatus, mēs bieži nogalinām. Tas var nebūt apzināti, bet tomēr, ja esam nogalinājuši kādu, ko tad darīt?! Vai tiešām nebūtu labāk, darīt visas lietas ar apdomu? Domāt ko domājam, domāt ko runājam, domāt ko ņemam un ko dodam otram.
Cik saprotu, man laiks pienācis apgūt mīlestības valodu...

sestdiena, 2015. gada 22. augusts

traģiskuma mērs

...un tad es sapratu, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Pēc kā un kad? Ar ko salīdzinot, ko ieraugot? Salīdzinot, ko saka citi. Skatoties tajā, kā otrs cīnās ar vēsumu un šķietami nelaimīgu ģimenes dzīvi; kā kāds ar lielu piepūli strādā vairākās darba vietās un pieskata mazbērnus, kuru māte neuzskata to par nozīmīgu dzīves aspektu; kādam pēdējos laikus, cik atceries, palikuši pēdējie kredīta maksājumi un sastop otru nemitīgās raizēs, neparedzētos izdevumos, nemierīgi skraidot un meklējot visādas iespējas kā risināt vecos un jauniegūtos darījuma procentus; kādam aprūpē palikusi tante, vecāmāte vai vīrs, par kuru tā arī neviens tuvāks radinieks nav spējīgs uzņemties atbildību; cilvēks, kurš daudzus gadus cīnās ar ieilgušu vientulību, ko citi uzskata par iedomības un farizejisma domāšanas sekām; varbūt sīkumi nomāc ikdienu, darba kolēģi izsaka kādas piezīmes, varbūt vadība virza savu uzņēmumu ar neefektīvu motivāciju... Tādi un citādi viedokļi apkārt mums klīst, .. padomā, vai neredzi sevi tajā visā. Kurš var pateikt, ka tas nav svarīgi, kurš var pateikt, ka tas ko tu ciet ir tiešām briesmīgi? Tas ir un paliek tikai mūsu katra personības iekšējās pasaules pārdzīvojumu attēls. Spogulis, kuru paši redzam, kaut citi mūs ierauga savādāk. Citiem liekas, ka neesam tādi, citiem liekas, ka tev tas nepieder, kādam liekas, ka tu pārspīlē, ka meklē žēlošanos. Ko Tu pats tajā visā ieraugi? 

ceturtdiena, 2015. gada 20. augusts

ir pieejamas citas iespējas


FOTO: / Wedding Road Stop / 2015 / Dundaga- Kolka /

ceturtdiena, 2015. gada 13. augusts

gavēņa piezīmes


FOTO: / Self- portrait / 2015 /

otrdiena, 2015. gada 11. augusts

sestdiena, 2015. gada 8. augusts

brīnums nepastāv, līdz tas nav dzimis

Tiksimies debesīs.
Tiksimies šodien.
Bet labāk ja notiktu
- tas tieši  tagad.

Satver saujiņu mākoņa,
 un nekad nelaid to vaļā.
Viens mirklis,.. kas notverts.
Viens brīnums,... kas ieraudzīts.
Tikai tas ir svarīgi šobrīd.
Brīnums piedzimis
 itkā no nekā.
Tas tāpēc, ka neredzams-,
 negaidīts bijis.
Tas nepastāv -
 līdz tas vēl nav dzimis.

Vai mēs līdz galam,
 zinām ko redzam.
Vai zinām līdz galam
 ko reāli darām?
Kad izsakām vārdus,
 kad veltījam skatu.
Patiesībā, ..
 mēs esam redzams neredzamajā.

Kā mazs
 un tajā pat laikā liels.
Vienā traukā,
 Dieva klātbūtnei dāvāts.
Es esmu mazs taurenīts,
 kas gaisā lido
 un reizēm kā boeings -
 es nokrītu lejā.

Kad viens vārds..
 aizdedzina mīlestību.
Un viens vārds..
 aizver bezdibeni.
Ir vajadzīgs viens lēmums,
 lai mūžību sasniegtu.
Un viens lēmums,
 kas minūtes  pārvērst spētu,
 to atpakaļ mūžīgā moku mirklī.

Pretrunu  pasaule
 apkārt elpo -
 tā apņem, tā dzīvo, tā cauri iet.
Nav iespējams dzīvot
 tik vienā pusē no apļa,
 nav iespējams pastāvēt mirušam,
 ja esi dzīvs reiz tapis.

Varbūt tev liekas, ka stikls,..
 kas aizsedzis logu
 kas irstošām koka līstēm,
 ka tas ir tas, kas aizsargāt spēs.
Vai tiešām tu tici,
 ka pasargāt tevi,
 ka izglābs no šausmām,
 tas māju kad slēdz.
Sen zināms,
 ka pat cietuma mūri-
 nav spējuši turēt tos slēgtus,
 kam lēmums stāv pāri,
 ka cauri tie ies.

Cilvēka bērns,
 nedomā viens ka tu esi.
Nedomā,
 ka tu pats uzvarēt spēsi.
Mēs dzīvojam pasaulē,
 kurā likumi valda,
 ko noteicis nav neviens cilvēka prāts.

Es zinu, ka debesis atbildes sniedz,
 es zinu, ka debess ir pārklājis mani.

Cilvēka bērns,
 padomā tu,- kas tu esi.
Pats esi saujiņa visuma.
Nav šaubu, ka esmu.
Nav šaubu, ka esi.
Es pieņemu to kā dāvanu savu,
 kas atļāvis taurenim pacelties gaisā.
 kas atļāvis eņģeļus ieraudzīt man.
Visums, kas atļāvis izteikties man,
 tas atļāvis sajust,
 ka spēju es mīlēt.
Tāpēc atkāpjos soli,
 lai uz priekšu es tiktu. 

ceturtdiena, 2015. gada 6. augusts

dziedi raudu dziesmu par Tiru

Dziļi sirdī atkal es dzirdu : dziedi raudu dziesmu par Tiru. Es šorīt domāju atkal par mirkli. Kā noturēt to, kā nepalaist vējā. Cik viss tomēr saistīts bet relatīvs gan. Es lūdzu un tad redzu, es domāju un tad lūdzu un tad vairs es neatšķiru, kur es runāju, pastāvu kur pārējais, kur balss kur vārdi kur skaņas. Es domāju, un atceros, esmu tas kas es esmu- esmu izlēmusi taču līdz galam reiz iet. Smalka balss man atgādina, ka esmu stipra un spēju. Bet paradokss ieslēpts un uzrunā tajā, ka man jānotic pašai, kaut citi man saka- es jau esmu, bet vēl skan balss dziļi manī, kura runā par spēju, ka nevajag izlikties, bet esi... vienkārši esi, kas esi. Sievietei nevajag būvēt sevi kā mūri, tā trausla kā zieds un maiga kā rasa, kas vasaras naktī pārklāj pāri it visu. Kaut ilgi pastāvot tajā, būs sākuma brīdis, kad liksies kā ledū, bet noturot sevi pār stingo aukstuma vilni, tā sildīt tevi tad sāks, ja turēsies tajā ar garu spēcīgu savu, tad gadīties bieži ka aizdegties vari. Ja paiet no malas un atskatās tālāk, tad šķiet ledus un uguns tak nesaiet kopā, bet pretstatus cienot un dziļumos ejot var sanākt ka dzīvojam pretstatos bieži. Bet kurš gan ir teicis, ka jādzīvo  tā itkā loģiski būtu, ar prātu ko tvertu.  Vai drīzāk gan neesam būtnes mēs tādas, kas radītas pāri lai saprātam ietu, jo viss ko mēs šodienā apkārt mēs redzam ir radies no debesu putekļiem vien. Vai, ja mēs uz dzīvi tad skatītos šādi, vai nešķistu loģiski noticēt tam. Bet atkal ja paejam sānis un skatīties gribam uz to mēs no malas, tad atkal un atkal kā okeānā viļņus mūs iekšā atkal velk ikdienas spēks, kam bieži vien desmaize svarīgāk pāri un dziļumos atkal vairs negribas iet. Bet peldošiem domāt tak šķietami liekas, ka ūdens smagāks, ja dziļāk tik iet, bet pastāv vēl likumi tādi, kas saka, ka smagums tak tevi pacelt var, līdz peldēt tu spēj, tas nozīmē vienu, ka esi vērā vēl ņemams, ka nepastāv likums, bet tas apkārt tev iet.  Lai katrs, kurš stiprs, kurš nebaidās dogmu, kurš drosmīgs pretī nostāties tam, lai pieņem tagad tas spēji, dzīvē savā šo trauslo radīto ziedu, kas ielpots dziļi tad nepaliks mazāks, bet notrīsēs tevī kā dzidrs rasas stāsts.

Aisberga jūrā


pirmdiena, 2015. gada 3. augusts

Grāmatu lasījumi / Antuāns de Sent Ekziperi / Mazais princis / pieradināt lapsu


FOTO: / Mom`s Kurland / God`s Moon / 2015 / Summer / Dundaga /
Grāmata: / Antuāns de Sent Ekziperi / Mazais princis /

svētdiena, 2015. gada 2. augusts

sestdiena, 2015. gada 1. augusts

pāris anketas jautājumi un atbildes/ monologs



- Ko nozīmē savienot nesavienojamo?
- Tas ir iespējams tikai tāpēc, jo tas tikai ar laiku kļuvis nesavienojams, bet kādreiz bijis savienojams. Tāpēc iespējams to atkal savienot.
- Kā iespējams, ka es varu kaut ko zināt uz priekšu?
- Iespējams, ka tas izdarāms tāpēc, jo no iesākuma jau viss ir bijis zināms un daudz kas jau ir noticis. Kad tev liekas, ka tu uzzini kaut ko uz priekšu, patiesībā sanāk, ka tu jau tur esi bijis un ir laiks atgriezties, bet lai tevi stiprinātu, tev tiek atklāts kāds mirklis no tevis paša piedzīvotās dzīves.
- Kāpēc reizēm satiekot cilvēku ir sajūta, ka tu jau viņu pazīsti miljons gadus?
- Varbūt tā ir patiesība. Tikai tu to esi aizmirsis.
- Kāpēc uz zemes ir tik daudz sliktu lietu?
- Jo mēs pārāk bieži par to domājam un runājam un pat darām. Viss, ko mēs iztēlojamies, kādā momentā kaut kur piepildās.
- Kā iespējams izmainīt pasauli?
- Izmainot sevi.
- Kāpēc cilvēki slimo?
- Lai piedzīvotu prieku kad tie izveseļosies.
- Kāpēc ir sēklas, kuras uzdīgst un ir tādas, kuras neuzdīgst?
- Tas ir tāpat kā vienā ģimenē piedzimst vairāki bērni, bet katrs ir savādāks. Katram ir savs liktenis


- Ko nozīmē iemīlēties?
- Tas nozīmē, ka esi atradis, ko biji pazaudējis.

FOTO: / Home studio / 2015 /