ceturtdiena, 2015. gada 25. jūnijs

Viņš atsūta sniegu / viss no žēlastības

The Message Psalms 147:12-18 Jerusalem, worship God! Zion, praise your God! He made your city secure, he blessed your children among you. He keeps the peace at your borders, he puts the best bread on your tables. He launches his promises earthward— how swift and sure they come! He spreads snow like a white fleece, he scatters frost like ashes, He broadcasts hail like birdseed— who can survive his winter? Then he gives the command and it all melts; he breathes on winter—suddenly it's spring!
Psalmi 147: 16-18 / Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izbārsta salnu kā pelnus.Viņš met Savus krusas graudus kā maizes druskas zemē. Kas var no Viņa aukstuma glābties. Kad Viņš pavēl, tad tie izkūst; kad Viņš sūta Savu atkušņa vēju, tad ūdeņi notek.

Viņa žēlastībā atbrīvoti, dāvanā saņēmuši brīvību, spēju čukstēt mīlestības vārdus saviem mīļotajiem, sasmaržot pavasari, pirmo salu, sajust karstu sauli, kas ādai liek piesegties ar pretiedeguma krēmu, tāpat mums ir dota iespēja satvert kāda plaukstas un dāvināt otram siltumu, apskaut um mierināt, ar skatienu izpaust prieku, dejot lietus laikā vai celt sniegavīrus pilnu sētu. Mums ir dāvināts tik daudz, lai dzīvotu, mīlētu to, kas mūs radījis, dalītos priekos un bēdās, analizētu un priecātos kā esam izgājuši cauri pārbaudījumiem, rūpēm, priekiem, ikdienai un kļuvuši pieredzējušāki, pieaugušāki, rūdīti caur ūdeni un uguni. Un tas viss no Dieva žēlastības nevis mūsu nopelnītiem darbiem vai atziņām, skolām vai zināšanām. Turpināt mācīties un būt pateicīgam par visu, kas sastopams ikdienā. Mācīties dzīvot dzīvi bez garīgās kosmētikas un pareizās stājas.

otrdiena, 2015. gada 16. jūnijs