Ja divi kopā staigā..

Nevar kopā staigāt tie, kas garā, dvēselē vai miesā nav vienojušies. Pilnīgi nesakarīgi cilvēki neies kopā. Kaut jebkādā jautājumā tie ir vienojušies vai pienākuma pēc vai sirds sauciena, mīlestības, grēka kopsaucēja, žēlastības, atkarības vai citas pozīcijas dēļ. Tas var būt apzināti, var būt arī neapzināti, bet vienā no līmeņiem tie noteikti ir vienojušies vienprātībā, tie piekrituši zemoties vai paaugstināties pēc augstākas izpratnes principiem.

Jauns lauva var sevi nodot ikreiz kad algu saņēmis tas aizgājis uz veikalu un nopircis savam auto jaunus diskus vai sieva jaunu kleitu un lūpu krāsu,.. tas jauns, ka tas notiek ikreiz, ka katrs pamanīt var, ka katra alga atsaucas uz redzamo, uz rūcienu fiziskajā ne tikai garīgajā. Jaunais parasti sevi nodod vienkāršā līmenī, jo tas vēl nezina ko teikt, ko neteikt, tas daudz nešķiro informāciju, bet kad gribas rūkt par kaut ko, tad tas nedomā un rūc. Mēs runājam bieži par tēmām, kuras mūs ir skārušas, bet ne tēmām, kas mūs neskar - mēs par tām nerunājam. Nav nemaz iespējams par tām runāt, jo tās nav mūsu sirdī. Mēs nevaram runāt par kvantu fiziku vai metālu stiepes procesiem, kad neesam nekad par tiem dzirdējuši nevienu reizi. Toties sanāk reizēm iestāties vai aizstāvēt, ja esam ņēmuši dalību, vai esam vīlušies kaut kādā no jautājumiem dzīves ceļā.

Mēs esam, pastāvam, dzīvojam tajā, kas mūs skar, kas mums liekas vērtīgs. Nevērtīgo mēs nerunājam un neaizskaram. Kad ieraugām uz ceļa baltu papīru, mēs to neceļam augšā, pat nepieliekam pūles,lai pārliecinātos, jo mūsu iztēles izpratne apstiprina, ka tas nav vērtīgs priekš mums šodien. Ja iztēle apstiprinātu līdzību ar naudaszīmju papīra banknoti, tad tas būtu cits jautājums. Tad būtu šī jautājuma izvirzītā apakšējā pirmā līmeņa doma, kas liek domāt, ka lielākais vairākums cilpu, kurā noķerts laupījums, pa ceļam ejot, tas paņemtu šo ražu. Bet,.. mēs neceļam augšā neko, kas nav vērtīgs priekš mums šodien. Vai cilvēks cels augšā tukšu cilpu? Tādā gadījumā, ja viņa ikdienas specifika un dzīves misijas uzdevums ir būt inspektoram, kurš aizsargā kādu noteiktu šauru sabiedrības, sugas nišu un redz dziļāku motivāciju, un skata kāds ļaunums un sekas var notikt cilpā iekrītot konkrētai mērķauditorijai. Ja saskatāms konkrēts kontingents, cilvēku loks, kam tiks šis apdraudējums un ja to iespējams novērst, tad inspektors to darīs. Tas iestāsies par sugas dzīvību. Tas iestāsies par sugas aizsardzību. Pieminēt vērts, ka katrs var kļūt par sava veida aizstāvi, izvēloties uzņemties aizsardzību, atbildību par kādu, kurš varētu aiziet bojā apkārtējo cietsirdības un brutālās domāšanas izpausmes dēļ.

Jautājums principiāls, skaidrs un pēc būtības definēts. Ja ir izteikts vārds, tas tiks paveikts. Tas ir Dieva likums. Reāla labuma jau nav no auss kripatiņas, kas nostādīta blakus saplosītam organismam, kad pārējā avs pilnībā saplosīta. To liek darīt iekšējie principi, aizstāvība un godīgs skats uz lietām. Nav nozīmes cik daudz saplosīts, bet nozīme vai darīts maksimāli iespējamais, vai atgūts maksimāli atgūstamais no tā kas nācis lai pazemotu, nomaitātu, zagtu un melotu. Pēc būtības, svarīgi atgriezties pirmējos jautājumos, pamatuzstādījumos, izvērtēt, vai aizsargāts, vai nav stāvēts malā, lai atbildība par uzticēto attaisno. Pats varbūt asinīs, bet cīņa notikusi. Sev, citiem, likumam, izteiktam un neizteiktam vārdam, lai visam pretī vari stāties tīrs un neaptraipīts.
Trakākais, ka Israēlas tauta ir izveidojusi sev ziemas un vasaras mītnes, ka devušies turp lai atpūstos. Jautājums, no kā atpūsties, kad atdalīti un svētīt svētīti?! Skatot līdzībā, sanāk, ka bez Dieva, bez saskaņošanas tas ir noticis, kad sveši altāri ir būvēti, un vēl grezni, pārāk grezni- ar ziloņkaulu tie greznoti. Simboliski, bieži Bībele par dzīvniekiem sauc cilvēku uzvedības līdzības, tad šoreiz līdzībā domājot, pat šķietami loģiski varētu būt- degunradžu, ziloņu ilkņi nozāģēti, kas noasiņojuši, nomiruši no sāpēm. Tātad, kāds ieguvis greznas telpas, bet kādam kaut kas tiek atņemts. Bet no iesākuma tas tā nebija. Dabas dotais greznums pieder visiem. Neviens nevar pateikt, ka Dieva radītais pieder tam un tirgot vietu uz mēness un saņemt par to atlīdzību sev. Ar resursiem, kaut min 10% ietvaros ir jādalās ar citiem. Vairojas visi, jo Dievs nešķiro. Kā bagātiem dzimst bērni, tā nabadzīgajiem- tā ir Dieva žēlastība - līdz ar to ir daudz lietu, kas attiecas gan uz nabadzīgajiem gan bagātajiem, mums jādzīvo draudzīgi, cieņā, jāpabaro trūkumā esošie, jo tie atrodas tavos vārtos, jo tā tad ir tava atbildība. Neskaitīt viņu maku, jo nevienam nav jāskaita viņu daļa. Iespējams, tev vairāk ir dots, bet vairāk tu izšķērdē, vairāk bezjēdzībā kā viņi, kurus tu vērtē, kuru kapeikas tu skaiti, kaut tie vairāk redzamā atkarībā šķiezdami, jo atrodas tev atpazīstamākā, redzamākā grēka un tumsības varas formas teritorijā. Neviens, lai nav soģis otram. Tu bagātais- neiekāro atņemt nabagajam vienīgo mīļo jēriņu!