gaidīja viens otru arvien

Kur esi tu, kur lido jel vēl?
vai esi kā tuksnesī alkstoša palma,
šķiet to skārusi mīlas lāsteku krusa viendien,..
bet pati nespēja tā-

bez mīļotā dzīvot kaut mirkli vien.
Savu mīļoto gaidīja tā,
bet nespēja spārnus augšā vairs celt.
Tad pienāca diena vien šī,
kad sirdi skarbi atklāja tā.
Vai tās jel mokas, kas moka-
no kurienes tās?
vai tiešām būs tuksnesī izkalt tai vien?
Šīs ilgās sausuma dienas,
jau izskatu mainīja tiem,
jo bija pēc plāna tie, tad nu
atkal jāsaved mājās viendien.
Vai pazīs viens otru jel tie,
kas mirkli bij skāruši vien.
Mirkli.
Jel stāvēja abi uz sliekšņa,
aizvērtām acīm tie skatīja otru,...
tur apvārsnis, zvaigznes un ceļš,
tad gaidīja vienmēr tie Jahvi,
kas atvedīs otru pie tiem.
Tie stāvēja, gaidīja vēju,
kas tuksnesī  stiebru pinekļus mētā.
Tie gaidīja vienu vien brāzmu,
no malas, kas svilpju skaņas tiem sauca
jo ārējie ziņoja to ikdien.
Tie patiesi sagaidīt gribēja,
lai rastu lietū spēku tik vien.
Bet tie abi bij gājuši tālu,
lai būtu gatavi atkal nu iet.
Tie sisti bij sirdī, lai vieglāk,
atkal pacelties būtu.
Tie gaidīja dienu
tie gaidīja nakti
tie gaidīja viens otru arvien...