sestdiena, 2015. gada 21. februāris

Prāts cietumā

Kas ir cietums? Nav viegli atzīt, ka visi dzīvojam savos prāta cietokšņos, ka mūsu domas ir kā ieslodzīto domas, kad stereotipi neļauj mums komunicēt, piedot, kad ieņēmuši galvā domas ejam un pastāvam uz tām, kaut tās bieži vien nav pareizas un neved uz risinājumu, bet tieši otrādi, aizstāvēdami nepareizo un negudro. Cietums var būt dažāds, tas var gan pacelt gan gāzt. Tas ir gan glābiņš gan posts. Svarīgākais ir kā uz to skatīties. Piemēram, atrodoties kamerā, vari uztvert kā mieru no ārpasaules, kur no pagātnes tev nevar neviens uzbrukt, vari uztvert kā iespēju pabūt ar sevi un saprast, kas ir pats svarīgākais dzīvē, kur slēpjas visa jēga un nozīme. Tāpat varam uztvert kā tevis ierobežošanu, kā citu ambīciju uzspiešanu, kā nesapratni, neiedziļināšanos cilvēka dziļākajos motīvos vai mērķos. Var skatīties dažādi, un izvēle ir atkarīga no mums, kad savu lielo es noliekam pie malas un ieskatāmies, kas esam dziļākā patiesībā, ka nespējam izmainīt nevienu matu no balta uz melnu, kad sakām nē savam pašlepnumam un prasībām pret citiem. Cietumā esam aizsargāti no vēl lielāka
ļaunuma, kur viss tiek iesaldēts, kur sāpes un mīlestība tiek iesaldēta uz laiku, lai atgriezdamies paņemtu to, kas patiešām svarīgs un būtisks. Ieslodzījums ir kā dziedināšanas kapsula, kā kamera. Kad mēs uz zemes esam nolikti, lai šajā laikā sakārtotu domas ar Dievu, izlīdzinātos, piedotu, mīlētu un kļūtu izmainīti no grēka. Mūsu problēmas ir tās, kas mūs disciplinē, kas liek domāt, kas liek risināt, komunicēt, lai gala rezultātā izlīdzinātos un mīlētu. Esam dažādi un kādam ir nepieciešami lieli triecieni, lai sauktu uz Dievu, ali saprastu un ieraudzītu šo lielo spēku, kas kontrolē visu, kas izmaina visu, kas virza visu. Iespējams tāpēc ar mums notiek daudz nelaimju, lai tās izsistu mūs no ierastā komforta, kad ir labi kā ir, pat bez Dievu un tad Dievs var darboties, jo tikai tad, kad aizskartas mūs dziļākās izdzīvošanas jūtas, tad saucam uz to, kurš stāv aiz tā visa, aiz mums, kas radījis mūs un ielicis mūsos vēlmi meklēt un saukt uz Viņu.

1) Cilvēki netic pilnībai. Bailes zaudēt to, kā tev vēl nav. Ir dažādi cilvēki.  Tādi, kas vienreiz saņemdami, tiem šķita, ka tādas iespējas vairs nebūs un tāpēc tie apstājas, skatās, staigā apkārt, priecājas, bet stāv. Tie priecājas, bet stāv. Kad šķiet, ka ilgi atkal nebūs, vai nekad vairs nebūs, kad biznesa idejas, naudas pelnīšanas iespējas, mīlestības realizēšanas iespēja ar citu nebūs, attiecību uzlabošanās nebūs, tāpēc jāsamierinās,. Kad esam pieņēmuši, ka šīs lietas notiek pārāk fragmentāri, nenoteikti un neregulāri, kad neticam, ka tas kas ir ir tikai pirmsākums, ka neticam turpinājumam, ka Dievs priekš mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku.
2) Neizmantotas iespējas. Vienkāršs piemērs- gribam katru vasaru doties pie jūras, peldēties un sauļoties, bet gaidām apstākļus pārāk bieži, sauli, labu noskaņojumu, pareizo kompāniju, savu izskatu, apģērbu,.. un kad pienāk saulainā diena tad ir tādi, kurus apmierina viss un tādi, kurus neapmierina nekas. Iemesls nepatikai atrodas vienmēr. Bet. Bieži sanāk, ka vispār esam bez noskaņojuma un tad paiet vasara un sakām sev un citiem- tā arī nesanāca šogad papeldēt, pasauļoties, jo vasara bija nekāda. Kaut gan, bija draugi, kas aicināja braukt, radinieki pieteicās, utt. Tāpat ir ar šīm garīgajām kalpošanas iespējām, kur realizēties. Sakām sev un citiem, ka gribam, ka darīsim, bet atnāk piedāvājums mazgāt traukus baznīcā, tad sataisām greizu ģīmi un paziņojam, ka savu krūzi jau esam nomazgājuši. Kā lai uztic Tev ko vairāk, ja nespēji mazāko izpildīt?! Tici man, tavu skābo ģīmi un sajūtu, ka nevēlies to darīt, sajutīs apkārtējie. Kad skatāmies, ka citi priecājas, tad viss izskatās vienkārši, jo bieži neredzam visu, kas slēpjas aiz cilvēka, ko katrs jūt un domā. Lai Jēzus ir vadmotīvs, ko Jēzus  teiktu, lai es daru?!
3) Neregularitāte kalpošanā. Tāpat kā paši neregulāri, nepastāvīgi, neizdarības dēļ atdodam sevi lūgšanām, sadraudzībai ar Dievu, tad tāpat lietas nāk atpakaļ. Nenopietnas personas ar vāju raksturu, kas runā vienu, bet dara citu, kas sola, bet nepilda, uz tādiem neviens nevar paļauties un uzticēties. Tad atdeves tam visam nav. Dieva vārds saka- tev būs atkal, tu redzēsi un piedzīvosi lietas, kuras vēl neviens nav redzējis un piedzīvojis.
4) Skopums, kas neļauj dot tālāk. Kad tev liekas, ka tu jau kaut ko esi saņēmis, ka esi jau pelnījis atpūtu, ka pats esi visu nopelnījis, tad grūti atdot, jo ja nu atkal nesanāks, ja nu atkal būs jāpiepūlas, jo tavs roku pūliņš tevi dziļi sirdī biedē. Dieva Gars vienmēr var iedot un pavairot, ar 5. zivīm un 2. maizēm Jēzus ar mācekļiem pabaroja tūkstošus. Kad esi sagatavojis tukšus traukus, tad Dievs piepildīs ar eļļu tik, cik trauku tev būs paņemts. Dievs ir tas, kas dod un kas ņem un atkal dos, tevi pārbaudīdams Savā mīlestībā. Kad notici, ka viss ir no Dieva Gara, ka Viņš atkal dos un atkal būs paēdušo pulki. Viņš dod bezgalīgi, nekad eļļa, ko tev piešķirt. Tas ir atkarīgs no tevis.
5) Kad neredzam lūgšanu rezultātus. Mēs lūdzam, bet neredzam to piepildīšanos. Pat sludinādami, ka neesam no šīs pasaules, ka esam atdzimuši jaunai dzīvei, dzimuši mūžīgai dzīvībai un apzinādamies katrs savu aicinājumu, stiprināmies ar nepieciešamajiem gara ieročiem, dodamies cīnā ne pret miesu un asinīm, bet tomēr pārspīlēti gaidīdami redzamo redzamajā. Tad ejot neredzamajā garīgajā izmērījumā un cīnīdamies ar garīgiem ieročiem tādiem kā liecība, lūgšana, upuris vai gavēnis, nedrīkstam gaidīt tikai labāku statusu vai nodrošinājumu dzīvē. Protams, mēs dzīvojam materiālajā, tāpēc mums ir vajadzības šodien, bet kā dziļāks mērķis, lai neaizmirstas ieguldījums debesu valstībai. Kaut, es pat nebaidīšos izteikt, ka Dievs ļoti un vienmēr un tūlīt pat reaģē uz katru mūsu lūgšanu, atbildes atskan momentā, bet problēma reizēm slēpjas skatu punktā, mūsu redzīgumā, garīgajā jutīgumā. Ja neesam centušies kļūt garīgi redzīgi, nemeklēdami patiesību, nekliegdami tumsā, tad šis aklums, kas ir palikšana bez gudrības mums neļauj kā bieza migla, ieraudzīt gaismas starus. /Filemonam 1:10; 22 / /
6) Pašu izvēle būt saslēgtam. Kā Jāzeps, kurš bija ieslodzīts cietumā, bez vainas, pat aizmirsdami par viņu, tas paļāvībā uz Dievu iekaroja cietuma priekšnieka labvēlību, ka priekšnieks atdeva visas pilnvaras šim jauneklim, kurš pats bija ieslodzītais. Domājot ar veselo saprātu, vai šodien iespējama tāda situācija, ka ieslodzītais pilda cietuma priekšnieka funkcijas? Uzticēdams visus apcietinātos, un visu kas bija cietumā, ka pats nerūpēdamies pilnīgi ne par ko. Vai tas ir reāli, ka savā finansu tuksnesī tu aizdod naudu citiem, vai nesaņemdams mīlestību no apkārtējiem, vari to dāvināt citiem? Vai tas ir fiziski maz iespējams? Ar Dievu viss ir iespējams, nav nekā neiespējama. Pat vēl vairāk, tas ir viens no pamatmodeļiem, kā strādā debesu valstība. Tev ir pāris zivis, bet tu vari pabarot daudzus. Kad šķiet, ka ledusskapis ir tukšs, tu vienmēr vari atrast ko tādu ar ko pabarot kādu izsalkušo un tas ir reāli, tik vajadzīga mīlestība sirdī, tas atkarīgs no tavas sirds. Būt atdalīts un laimīgs. Izstumts un laimīgs. Sirdī būt milzīgs, bet dāvāt visu kādam vienam īpašam. Laimīgs gan saistīts, gan laimīgs kad brīvs. Nomaini drēbes un izej. / 1 Mozus 39:21-23 / / 1 Mozus 41:14 / / Mateja 5:25/
7) Kad negūsti solīto cerēto. Kad pats uz saviem uzstādījumiem, ko esi noteicis kā vajadzības, kā prasības pret citiem un nesaņem, tad ienāk sarūgtinājums, vilšanās, nosodījums un uzvilkuši šīs mirušo drānas virzāmies tuvāk savai miršanas stundai. Kad tu neļauj sev priecāties, neļauj būt brīvībā, jo sēro pēc sevis paša pieprasītā. Kad nomirst kāda daļa no tavas dzīves, tad tev liekas, ak ir laiks pašam mirt, bet tā taču vēl nav visa dzīve. Priecājies, ka ir palicis vēl tik daudz. Darba zaudējums nenozīmē pasaules galu, mājas uzsprāgšana vēl nenozīmē pasaules galu, tuvinieka nāve nenozīmē ka tev jāmirst. Kamēr tevī ir dzīvība, ir cerība, ir iespēja saņemt visu, kas tev paredzēts no Dieva. Vēl trakāk, ka uzliekam visu dzīvi uz kādu citu cilvēku, kad mīlam tikai, ja viņš būs, ja viņš dzīvos, ielikdami sevi otra cilvēka sajūtās, ikdienā, piespiežot abiem doties verdzībā vienam priekš otra. / 2 Samuēla 20:3 /
8) Paņemts tas, kas nepieder tev. Dieva vārds mums apsola, ka tiem, kas Mani mīl, tiem sūtīšu 7. tautas, kas stiprākas un lielākas par tevi un tava ienaidnieka priekšā ļaušu tev viņas iznīcināt Dievam par godu. Ir tikai nosacījumi, neņemt tās sev, nepaļauties to kārdināšanai, jo tad tas nāks pār tevi un uzvarēs tevi. Ja esi teicis jā savām slimībām un ļāvies žēlumam, ļāvis, lai tevi žēlo, tad esi tās paņēmis sev, tās var pārņemt tevi un raksti brīdina, ka sods nāks pār tevi, tas krāsies līdz vai nu to uzveiksi, vai tas uzveiks tevi. Problēma no mums netiks noņemta, mums jārod sevī spēks paskatīties uz iespējamo risinājumu un skatoties uz Jēzu, iziet cauri visām problēmām. / 5 Mozus 7:1-3 / / Salamans mācītājs 4:14/

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru