Pat būtībā stāsts nav par zivīm

Kur slēpjas patiesība spēt vairot maizi un zivis, lai izsalkums slāpēts vienreiz tad tiktu? Kur mājo spēka avots šis, kas sists ir klintīs un tad tas tevī likts? Šis dzīvais ūdens kur rodas, no kā nomirst slāpes, kad dzerts tas reiz tiktu. Vai bezgalībai maz malas ira, kad skaties, ka krīti, kad domā, ka stāvi. Vai mīla nav spēcīgāka par nāvi, vai patiesība nav labāka par meliem? Kam vairot tos, kas nes nāvi, kam kopēt to, kas nav īsts? Bet šodien es mirstu, jo gaidu es tevi, un  pagājis tā jau divtūkstoš gadu. Apstājies cilvēk reiz un ņem zvēru dzīvo, kas Ādama vārdā bij saukts un tevī tas slēpts, tad upurim cērt tam tieši jel sirdī, lai asins spēkā tas nāvei tad raud. Lai priekškars tad krīt un sabrūk tad mūri, ko tava miesīgā roka, ko tēvi tev cēla. Ak jel saki man cilvēk, vai zūdes bija vērtas? Vai naudas drudzī sirgt tev bij jēga? Jel atzīsti to un ceļos tad krīti un cīņā tad stājies, jo eņģeļa spalva, tā lēni no padebess malas jau spilgti lejā lidot tā sāk, kas tavu tiesu jau sludināt nāk. Kad mīla no debesīm ierodas sirdī, tad esi tam gatavs dot visu, kas tevī, visu, kas uzskatāms tevī kā dzīvs, tā pieprasīs sauks un asarās kauks. Šis asmens, kas dzīvais, kas otram pulsēt tik atļauj, tad stāvi un ieraugi redzīgais pats, kad tas, kas nespēja izrunāt pats, pat tas, kas nespēja rast, kas raidīja tevi, tad top tas lai dzīvs, savu sirdi kad esi tam dāvājis iz sevis. Tik sargi jel bērns savā sirdī vēl to, ko tēvi tev derībā slēguši bij, kad solījās mīlēt tie savu Dievu arvien, lai bīties tu mācies un mīlēt arvien, vispirms savu Dievu un sievu pēc tam, lai dzīve tev atklāj šo dārgumu vien, ka tuksnesī būdams un badu tur ciezdams, tu sālsūdens drupačas pieprasīt spēji. Vai dzirdējis stāstu, vai runājis kāds, ka zivis jau senāk jau zināja visu? Vai Ādams bij viens, kad devis tām vārdus, vai runāja, saprata katru no tām? Kāds dzīvojis jūras dzelmēs ar tām, vai pārticis tas no planktona vien? Kur saradās piranjas asās, kam asinis interesē vien, kam zobi kā asmeņi miesā, kas cērt? Tad jautā tām jūras zivīm, kas zina, ka katru tā Kunga roka bij veikusi. Vai zini, ka Ādams dzīvajiem vārdus kad deva, tad Gara elpa tam klāt bij ik mirkli, tā zināja sargāt, tā zināja visumu, un beigās vien varu es teikt, ka būtībā stāsts šeit vis nav pat par zivīm, kaut visu tās zin un aklas tās nav.
/3 Moz 14:6 / /Mt 6:34 / / Mk 6:41 / / Jņ 4:14/  /Īj. 12:8 / / 1 Kor 10:12/ /1 Jņ 2:21 /