sestdiena, 2015. gada 21. februāris

Prāts cietumā

Kas ir cietums? Nav viegli atzīt, ka visi dzīvojam savos prāta cietokšņos, ka mūsu domas ir kā ieslodzīto domas, kad stereotipi neļauj mums komunicēt, piedot, kad ieņēmuši galvā domas ejam un pastāvam uz tām, kaut tās bieži vien nav pareizas un neved uz risinājumu, bet tieši otrādi, aizstāvēdami nepareizo un negudro. Cietums var būt dažāds, tas var gan pacelt gan gāzt. Tas ir gan glābiņš gan posts. Svarīgākais ir kā uz to skatīties. Piemēram, atrodoties kamerā, vari uztvert kā mieru no ārpasaules, kur no pagātnes tev nevar neviens uzbrukt, vari uztvert kā iespēju pabūt ar sevi un saprast, kas ir pats svarīgākais dzīvē, kur slēpjas visa jēga un nozīme. Tāpat varam uztvert kā tevis ierobežošanu, kā citu ambīciju uzspiešanu, kā nesapratni, neiedziļināšanos cilvēka dziļākajos motīvos vai mērķos. Var skatīties dažādi, un izvēle ir atkarīga no mums, kad savu lielo es noliekam pie malas un ieskatāmies, kas esam dziļākā patiesībā, ka nespējam izmainīt nevienu matu no balta uz melnu, kad sakām nē savam pašlepnumam un prasībām pret citiem. Cietumā esam aizsargāti no vēl lielāka
ļaunuma, kur viss tiek iesaldēts, kur sāpes un mīlestība tiek iesaldēta uz laiku, lai atgriezdamies paņemtu to, kas patiešām svarīgs un būtisks. Ieslodzījums ir kā dziedināšanas kapsula, kā kamera. Kad mēs uz zemes esam nolikti, lai šajā laikā sakārtotu domas ar Dievu, izlīdzinātos, piedotu, mīlētu un kļūtu izmainīti no grēka. Mūsu problēmas ir tās, kas mūs disciplinē, kas liek domāt, kas liek risināt, komunicēt, lai gala rezultātā izlīdzinātos un mīlētu. Esam dažādi un kādam ir nepieciešami lieli triecieni, lai sauktu uz Dievu, ali saprastu un ieraudzītu šo lielo spēku, kas kontrolē visu, kas izmaina visu, kas virza visu. Iespējams tāpēc ar mums notiek daudz nelaimju, lai tās izsistu mūs no ierastā komforta, kad ir labi kā ir, pat bez Dievu un tad Dievs var darboties, jo tikai tad, kad aizskartas mūs dziļākās izdzīvošanas jūtas, tad saucam uz to, kurš stāv aiz tā visa, aiz mums, kas radījis mūs un ielicis mūsos vēlmi meklēt un saukt uz Viņu.

1) Cilvēki netic pilnībai. Bailes zaudēt to, kā tev vēl nav. Ir dažādi cilvēki.  Tādi, kas vienreiz saņemdami, tiem šķita, ka tādas iespējas vairs nebūs un tāpēc tie apstājas, skatās, staigā apkārt, priecājas, bet stāv. Tie priecājas, bet stāv. Kad šķiet, ka ilgi atkal nebūs, vai nekad vairs nebūs, kad biznesa idejas, naudas pelnīšanas iespējas, mīlestības realizēšanas iespēja ar citu nebūs, attiecību uzlabošanās nebūs, tāpēc jāsamierinās,. Kad esam pieņēmuši, ka šīs lietas notiek pārāk fragmentāri, nenoteikti un neregulāri, kad neticam, ka tas kas ir ir tikai pirmsākums, ka neticam turpinājumam, ka Dievs priekš mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku.
2) Neizmantotas iespējas. Vienkāršs piemērs- gribam katru vasaru doties pie jūras, peldēties un sauļoties, bet gaidām apstākļus pārāk bieži, sauli, labu noskaņojumu, pareizo kompāniju, savu izskatu, apģērbu,.. un kad pienāk saulainā diena tad ir tādi, kurus apmierina viss un tādi, kurus neapmierina nekas. Iemesls nepatikai atrodas vienmēr. Bet. Bieži sanāk, ka vispār esam bez noskaņojuma un tad paiet vasara un sakām sev un citiem- tā arī nesanāca šogad papeldēt, pasauļoties, jo vasara bija nekāda. Kaut gan, bija draugi, kas aicināja braukt, radinieki pieteicās, utt. Tāpat ir ar šīm garīgajām kalpošanas iespējām, kur realizēties. Sakām sev un citiem, ka gribam, ka darīsim, bet atnāk piedāvājums mazgāt traukus baznīcā, tad sataisām greizu ģīmi un paziņojam, ka savu krūzi jau esam nomazgājuši. Kā lai uztic Tev ko vairāk, ja nespēji mazāko izpildīt?! Tici man, tavu skābo ģīmi un sajūtu, ka nevēlies to darīt, sajutīs apkārtējie. Kad skatāmies, ka citi priecājas, tad viss izskatās vienkārši, jo bieži neredzam visu, kas slēpjas aiz cilvēka, ko katrs jūt un domā. Lai Jēzus ir vadmotīvs, ko Jēzus  teiktu, lai es daru?!
3) Neregularitāte kalpošanā. Tāpat kā paši neregulāri, nepastāvīgi, neizdarības dēļ atdodam sevi lūgšanām, sadraudzībai ar Dievu, tad tāpat lietas nāk atpakaļ. Nenopietnas personas ar vāju raksturu, kas runā vienu, bet dara citu, kas sola, bet nepilda, uz tādiem neviens nevar paļauties un uzticēties. Tad atdeves tam visam nav. Dieva vārds saka- tev būs atkal, tu redzēsi un piedzīvosi lietas, kuras vēl neviens nav redzējis un piedzīvojis.
4) Skopums, kas neļauj dot tālāk. Kad tev liekas, ka tu jau kaut ko esi saņēmis, ka esi jau pelnījis atpūtu, ka pats esi visu nopelnījis, tad grūti atdot, jo ja nu atkal nesanāks, ja nu atkal būs jāpiepūlas, jo tavs roku pūliņš tevi dziļi sirdī biedē. Dieva Gars vienmēr var iedot un pavairot, ar 5. zivīm un 2. maizēm Jēzus ar mācekļiem pabaroja tūkstošus. Kad esi sagatavojis tukšus traukus, tad Dievs piepildīs ar eļļu tik, cik trauku tev būs paņemts. Dievs ir tas, kas dod un kas ņem un atkal dos, tevi pārbaudīdams Savā mīlestībā. Kad notici, ka viss ir no Dieva Gara, ka Viņš atkal dos un atkal būs paēdušo pulki. Viņš dod bezgalīgi, nekad eļļa, ko tev piešķirt. Tas ir atkarīgs no tevis.
5) Kad neredzam lūgšanu rezultātus. Mēs lūdzam, bet neredzam to piepildīšanos. Pat sludinādami, ka neesam no šīs pasaules, ka esam atdzimuši jaunai dzīvei, dzimuši mūžīgai dzīvībai un apzinādamies katrs savu aicinājumu, stiprināmies ar nepieciešamajiem gara ieročiem, dodamies cīnā ne pret miesu un asinīm, bet tomēr pārspīlēti gaidīdami redzamo redzamajā. Tad ejot neredzamajā garīgajā izmērījumā un cīnīdamies ar garīgiem ieročiem tādiem kā liecība, lūgšana, upuris vai gavēnis, nedrīkstam gaidīt tikai labāku statusu vai nodrošinājumu dzīvē. Protams, mēs dzīvojam materiālajā, tāpēc mums ir vajadzības šodien, bet kā dziļāks mērķis, lai neaizmirstas ieguldījums debesu valstībai. Kaut, es pat nebaidīšos izteikt, ka Dievs ļoti un vienmēr un tūlīt pat reaģē uz katru mūsu lūgšanu, atbildes atskan momentā, bet problēma reizēm slēpjas skatu punktā, mūsu redzīgumā, garīgajā jutīgumā. Ja neesam centušies kļūt garīgi redzīgi, nemeklēdami patiesību, nekliegdami tumsā, tad šis aklums, kas ir palikšana bez gudrības mums neļauj kā bieza migla, ieraudzīt gaismas starus. /Filemonam 1:10; 22 / /
6) Pašu izvēle būt saslēgtam. Kā Jāzeps, kurš bija ieslodzīts cietumā, bez vainas, pat aizmirsdami par viņu, tas paļāvībā uz Dievu iekaroja cietuma priekšnieka labvēlību, ka priekšnieks atdeva visas pilnvaras šim jauneklim, kurš pats bija ieslodzītais. Domājot ar veselo saprātu, vai šodien iespējama tāda situācija, ka ieslodzītais pilda cietuma priekšnieka funkcijas? Uzticēdams visus apcietinātos, un visu kas bija cietumā, ka pats nerūpēdamies pilnīgi ne par ko. Vai tas ir reāli, ka savā finansu tuksnesī tu aizdod naudu citiem, vai nesaņemdams mīlestību no apkārtējiem, vari to dāvināt citiem? Vai tas ir fiziski maz iespējams? Ar Dievu viss ir iespējams, nav nekā neiespējama. Pat vēl vairāk, tas ir viens no pamatmodeļiem, kā strādā debesu valstība. Tev ir pāris zivis, bet tu vari pabarot daudzus. Kad šķiet, ka ledusskapis ir tukšs, tu vienmēr vari atrast ko tādu ar ko pabarot kādu izsalkušo un tas ir reāli, tik vajadzīga mīlestība sirdī, tas atkarīgs no tavas sirds. Būt atdalīts un laimīgs. Izstumts un laimīgs. Sirdī būt milzīgs, bet dāvāt visu kādam vienam īpašam. Laimīgs gan saistīts, gan laimīgs kad brīvs. Nomaini drēbes un izej. / 1 Mozus 39:21-23 / / 1 Mozus 41:14 / / Mateja 5:25/
7) Kad negūsti solīto cerēto. Kad pats uz saviem uzstādījumiem, ko esi noteicis kā vajadzības, kā prasības pret citiem un nesaņem, tad ienāk sarūgtinājums, vilšanās, nosodījums un uzvilkuši šīs mirušo drānas virzāmies tuvāk savai miršanas stundai. Kad tu neļauj sev priecāties, neļauj būt brīvībā, jo sēro pēc sevis paša pieprasītā. Kad nomirst kāda daļa no tavas dzīves, tad tev liekas, ak ir laiks pašam mirt, bet tā taču vēl nav visa dzīve. Priecājies, ka ir palicis vēl tik daudz. Darba zaudējums nenozīmē pasaules galu, mājas uzsprāgšana vēl nenozīmē pasaules galu, tuvinieka nāve nenozīmē ka tev jāmirst. Kamēr tevī ir dzīvība, ir cerība, ir iespēja saņemt visu, kas tev paredzēts no Dieva. Vēl trakāk, ka uzliekam visu dzīvi uz kādu citu cilvēku, kad mīlam tikai, ja viņš būs, ja viņš dzīvos, ielikdami sevi otra cilvēka sajūtās, ikdienā, piespiežot abiem doties verdzībā vienam priekš otra. / 2 Samuēla 20:3 /
8) Paņemts tas, kas nepieder tev. Dieva vārds mums apsola, ka tiem, kas Mani mīl, tiem sūtīšu 7. tautas, kas stiprākas un lielākas par tevi un tava ienaidnieka priekšā ļaušu tev viņas iznīcināt Dievam par godu. Ir tikai nosacījumi, neņemt tās sev, nepaļauties to kārdināšanai, jo tad tas nāks pār tevi un uzvarēs tevi. Ja esi teicis jā savām slimībām un ļāvies žēlumam, ļāvis, lai tevi žēlo, tad esi tās paņēmis sev, tās var pārņemt tevi un raksti brīdina, ka sods nāks pār tevi, tas krāsies līdz vai nu to uzveiksi, vai tas uzveiks tevi. Problēma no mums netiks noņemta, mums jārod sevī spēks paskatīties uz iespējamo risinājumu un skatoties uz Jēzu, iziet cauri visām problēmām. / 5 Mozus 7:1-3 / / Salamans mācītājs 4:14/

trešdiena, 2015. gada 18. februāris

vējš nāk no padebešiem

Kad vēji atnāk, tad zini, tie pārmaiņas nes. Pārmaiņas no debesīm, pārmaiņas no pārdabiskā, jo vēju neviens nevar aprakstīt, vēju neviens nevar noķert vai ieraudzīt. Mēs redzam tā darbību, spēku un sekas, tā dzīvības izpausmes, kas nekad nerimst, kam nav sākuma un nav arī gala. Neviens nav redzējis, bet nevar teikt, ka tā nav. Tas paceļ augšā laikrakstu lapas, plastmasas maisiņus un statoil glāzītes, ko nevīžas metuši, kas neturēts rokās, tas to aiznes, kas nestabils, to apgāž, to noslauka, izputina, izsvaida gaisā, lai lido, lai nesas lai aizķeras kokos. Tā spēks aizrauj tos, kas nav gatavi, bet gatavie apstājas klajuma vidū, aiztaisa acis un klausās, izmet tīklus un gaida, gaida, kad ieraudzīs, ko spēks tajos ieliks, jo tas nav cilvēku vai dabas spēks, bet Gara spēks. Pārdabisks, jo no debesīm tas pūš, kas nepieder nevienam ne tev ne man. To kontrolēt nespēj neviens radars, neviens kuģis vai pasaules vara. Tas Dieva karā, tas dzīvo pie Dieva. Mājas radis starp debesīm, kur tas rodas un pulcējas, kur cilvēka sirds nespēj to manīt un  nespēj to tvert. Tas spēks kā Svētais Gars tad nonāk pār tevi, tas kā līdzība ir un pastāv un bija no laiku gala un būs pat līdz mūžībai. Ja sajutis esi, tad izbaudi to, nelaid projām, ja vari, uzsāc sarunu, runā ar Garu, tam atbildes dotas, tam plāni ir doti, tas visu zina. Gars zin tavu ceļu, lūdz lai tas atklāj, lai parāda vietu, kur jānokļūst tev. Tas zin to no Tēva, jo kopā tie iet. Tos atdalīt nevar, ne Jēzu, ne Garu ne Tēvu. To sirds ir kā roze, kas kopā ir zieds, bet ziedlapas dalot izzūd viss tā prieks. Tāpēc noķer šo vēju, kas pieejams ir, kas rodas visapkārt un pārmaiņas nes. Lai spēka iedvesmots bijību nest, lai pa priekšu tas iet un ceļu tev rāda, lai balvu tas dod tiem, kas uzvarā skrien, kas padoties netaisās, nebaidās ciest, kas drosmīgi sludināt, arī pat tad ja projām tos triec. Kaut īsti balvu nezin neviens, lai tas tev nav galvenais karā kad ej. Ņem ieročus visus, kad pavēle skan. Tad zini, ka nebūs tas taurēs, bet sirdī tev skanēs, tāpēc gatavo sirdi un ticību līdz, lai cīņā tev nepagurst kājas, kad  vārdi kā bultas sāks skanēt, lai nenokrīt svārki, kad pietrūkst tev patiesības jostas, vai taisnības bruņas, kas aizsargā sirdi. Bez cīņas nebūs nekā, nebūs gaismas, ne prieka, ne brīvības pat ne nieka, ja paliksi tumsā, ja raudāsi, žēlosies, necelsies kājās, ja paliksi mājās un neiesi pie Dieva.. 

sestdiena, 2015. gada 14. februāris

sludinot piedošanu

Viņš liek spīdēt saulei pār katru no mums. Kas ir bauslība? Tā mūs aizsargā, tā mūs māca, tā virza. Bauslība pastāv mīlestības dēļ. Tā neizvēlas, kāds tu esi, bet skatās uz tavu sirdi. Viņš neskatās, kāds izskaties, bet meklē, ja tu meklē. Viņš gaida, ja tu gaidi. Viņš vēro, ja tu vēro. Tu mīli, jo Viņš mīl. Ja tu mīli kaut vienu, kaut sevi, tas nozīmē, ka vari mīlēt vēl kādu, daudz vairāk.

Mīlēt, mainīties, meklēt vai būt- tā ir tava izvēle. 
Paklausīt, pateikt, neteikt vai iet- tā ir tava izvēle. 
Būt apbižotam vai skarbam- tā ir tava izvēle. 

Viņš meklē sirdi. Tu esi tas, ko Viņš meklē. Tu esi tāds, kādam tu atļauj sev būt un kā tu sev saki, kāds esi. Es dzīvoju, gāju, meklēju, mācījos. Darīju pāri citiem un sev, bet es negribēju tajā palikt. Es meklēju sevī laimi un prieku, bet nespēju, jo manī tās nebija. Tur nebija nekā. Gāja laiks, dzīve ritēja, bet es meklēju, es nesapratu kāpēc Dievs darījis tā. Bet Viņš atļāva aiziet kur tagad esmu. Es nepazinu ne sevi, ne Dievu, jo manī nebij nekā. Tas apslēpts bij man, tas manis bij norakts. Laid to vaļā, laid lai iet, lai šis varenais spēks sāk iet. Lai spīd, lai atveras, lai uzplaukst tā gaisma. Saki jā, lai tā zied. Atļauj tai būt, kāda tā ir. Pat ja esi, kāds esi, pat ja nemīli sevi, bet zini, vienmēr ir kāds, kas mīl tevi, ir kāds, kas cer, kas gaida, ka mīlēsi. Tu vari! Tu vari mīlēt, ja mīli kaut vienu. Tad vari,vari mīlēt pat miljonu, ja ļausi sevi mīlēt, ja ļausi sev iet. Ko tu gaidi? Kam sevi glabā? Kam sevi sodi?
Nav jābūt bagātam, nav jāpieder mājām, nav jāpieder auto, lai mīlētu, lai mīlētu tuvāko. Saki sev, saki otram, ka esi man dārgs, ka mīlēt vari, ka nav no tā kauns. Pat ja tagad tev liekas, ka sitīs, ka smies. Mīlestība ir stiprāka par nāvi. Mīlestība var uzvarēt, jo Pats mīlestība Dievs tev palīgā nāks! Viņa mīlestība ir mūžīga. Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. Dievs mūs pamāca mīlēt. Nedusmojies, neskaud, nesaki tā. Meklē savus radus, kuriem nespēj piedot, jo mīlestība sākas ar piedošanu. Lūdz viņiem piedot, saki tiem piedod, atzīsti kļūdas, atzīsti, ka tev nebija taisnība, atzīsti, ka negribēji mīlēt, ka negribēji piedot. Nekad nav par vēlu, vēl nav par vēlu- saki to šodien, saki to tagad! Šodien ir tā diena. Īsta mīlestība ir spēt būt blakus, kad patiešām vajag, spēt lūgt par kādu. Ja tu nespēj lūgt par sevi, tad pierādi, ka mīli kādu un lūdz par viņu, iestājies par viņu, ja ne tikai dzīvē, tad pastāvi kaut lūgšanā. Sauc uz Dievu par viņu, lai patiesība atbrīvo, lai atnāk brīvība, lai pazūd verdzība, lai meli pazūd. Un tad atnāks prieks, atnāks redzīgas acis, kas runās par mīlestību, kas sludinās gaismu. Mīlestība ir tevī, jo Es dzīvoju tevī! Es radīju tevi! Pasaule tiek dalīta- vai tu tagad esi gatavs piedot? Vai tu tagad esi gatavs mīlēt? Nav runa par pagātni, nav runa par to, kas tev pietrūkst, nozagts vai atņemts, vai ko tu esi kādam devis. Jautājums- vai tu šodien gribi iestāties, mīlēt un piedot? Šodien šī diena ir svēta Tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!
Mana ikdiena ir ideāla, pat ja tu nezini, ka man patiesībā nav nekā, ja neredzi. Labāk, ka nezini. Bet es zinu, kam es piederu un uz kā ceru, ka man pieder mūžība, ka es piederu mūžībai. Ir kaut kas vairāk par vienkāršu pieder. Manī ir ticības vārdi, jo es ticu. Manī ir mīlestība, jo es gribu mīlēt. Reizēm pietiek ar gribu, jo tā ir cieši saistīta ar ticību un ticība spēj visu. Es neesmu labāka par jums un jūs neesat sliktāki par mani. Man arī varbūt nav nekā daudz ko dot, bet es gribu mīlēt un gribu ticēt un tad es varu teikt, ka man ir. Man ir ko dot! Es neesmu labāka par jums un jūs neesat sliktāki par mani. Ir tikai grēks, kas mūs šķir, ja šķir, ja tas ir. Katrs ir gājis un katrs iet, bet katram ir jāzina, kas ir patiesa bagātība. Tas ir Dievs, jo tikai Viņš dod un Viņš ņem un to noliegt nevar neviens.
Aug.Dziesma 8:6 / / Īj 6:14 / / Neh 8:9 / / Efez 1:17-19 /  / Lūk 11:10 /               

ceturtdiena, 2015. gada 12. februāris

Pat būtībā stāsts nav par zivīm

Kur slēpjas patiesība spēt vairot maizi un zivis, lai izsalkums slāpēts vienreiz tad tiktu? Kur mājo spēka avots šis, kas sists ir klintīs un tad tas tevī likts? Šis dzīvais ūdens kur rodas, no kā nomirst slāpes, kad dzerts tas reiz tiktu. Vai bezgalībai maz malas ira, kad skaties, ka krīti, kad domā, ka stāvi. Vai mīla nav spēcīgāka par nāvi, vai patiesība nav labāka par meliem? Kam vairot tos, kas nes nāvi, kam kopēt to, kas nav īsts? Bet šodien es mirstu, jo gaidu es tevi, un  pagājis tā jau divtūkstoš gadu. Apstājies cilvēk reiz un ņem zvēru dzīvo, kas Ādama vārdā bij saukts un tevī tas slēpts, tad upurim cērt tam tieši jel sirdī, lai asins spēkā tas nāvei tad raud. Lai priekškars tad krīt un sabrūk tad mūri, ko tava miesīgā roka, ko tēvi tev cēla. Ak jel saki man cilvēk, vai zūdes bija vērtas? Vai naudas drudzī sirgt tev bij jēga? Jel atzīsti to un ceļos tad krīti un cīņā tad stājies, jo eņģeļa spalva, tā lēni no padebess malas jau spilgti lejā lidot tā sāk, kas tavu tiesu jau sludināt nāk. Kad mīla no debesīm ierodas sirdī, tad esi tam gatavs dot visu, kas tevī, visu, kas uzskatāms tevī kā dzīvs, tā pieprasīs sauks un asarās kauks. Šis asmens, kas dzīvais, kas otram pulsēt tik atļauj, tad stāvi un ieraugi redzīgais pats, kad tas, kas nespēja izrunāt pats, pat tas, kas nespēja rast, kas raidīja tevi, tad top tas lai dzīvs, savu sirdi kad esi tam dāvājis iz sevis. Tik sargi jel bērns savā sirdī vēl to, ko tēvi tev derībā slēguši bij, kad solījās mīlēt tie savu Dievu arvien, lai bīties tu mācies un mīlēt arvien, vispirms savu Dievu un sievu pēc tam, lai dzīve tev atklāj šo dārgumu vien, ka tuksnesī būdams un badu tur ciezdams, tu sālsūdens drupačas pieprasīt spēji. Vai dzirdējis stāstu, vai runājis kāds, ka zivis jau senāk jau zināja visu? Vai Ādams bij viens, kad devis tām vārdus, vai runāja, saprata katru no tām? Kāds dzīvojis jūras dzelmēs ar tām, vai pārticis tas no planktona vien? Kur saradās piranjas asās, kam asinis interesē vien, kam zobi kā asmeņi miesā, kas cērt? Tad jautā tām jūras zivīm, kas zina, ka katru tā Kunga roka bij veikusi. Vai zini, ka Ādams dzīvajiem vārdus kad deva, tad Gara elpa tam klāt bij ik mirkli, tā zināja sargāt, tā zināja visumu, un beigās vien varu es teikt, ka būtībā stāsts šeit vis nav pat par zivīm, kaut visu tās zin un aklas tās nav.
/3 Moz 14:6 / /Mt 6:34 / / Mk 6:41 / / Jņ 4:14/  /Īj. 12:8 / / 1 Kor 10:12/ /1 Jņ 2:21 /          

otrdiena, 2015. gada 10. februāris

daudz tūkstoš kareivju kad dienā skrien

Kad vārds var radīt, vārds var graut, tas pacelt var un lejā gāzt. Tas izdzenāt var pilis, mūrus, tas dzīvību var dot un ņemt. Tas vienā mierā, neskatoties ne uz ko, var nogalināt visu, kas tev dārgs. Tas kausē zeltu melnā piķī un piķi taisa kristāldzidru. Tāpat tas vienā mierā, kas pacelt var, līdz mākoņmalai un tad bez brīža, tas krusas vētras saukts, var visu lejā zemē dzīt un sasniedzis jau mērķi būt tur, kur tevis dzīts tas izteikts bij. Tas aizstāvis, tas sargātājs, tas viss, kas tavā prātā dzimst arvien. Bīsties pats, jo tas ir dzīvs, kas ir kā personas tos redzu es, kas gatavs pildīt to, kas teikts. Šie gandrīz tumsas spēki ir, kas visu dzird un visu redz. Un trenēti tie pildīt var, bez tevis teiktā jā vai nē. Tas tavās dienas gaitās līdzās iet un stāv tev blakus uzmanības pozā. Kad vārda skaņa sasniedz viņa ausi, kad novibrē pēc vienas zilbju šķindas gaiss, tad tas kā lēnā filmā uzņemts, kas startu ņem un raujas skriet. Kā bulta izšauta uz mērķi, tas cenšas visu piepildīt. Pat izlaists viens, tā vietā nāk vēl viens, kas nepamanīts maina vietu. Kad esi pildīts vārdu gūzmas, tad tie kā armija, kā melnie, kas tad kā kojās, stundās vēlās, kad gaismai dedzot tie tad šaujas, tad pildīt tumsas kaktus skrien. Šie bruņoti ar pilnu maksti, tie misiju jel savu, tie pildīt zin, kad tie jau steigšus sapņu pilis, ar saviem spēkiem augšā ceļ. Kad ieraugu šo ainu sev, tad saprotu cik būtiski ir mūsu mēli valdīt steigt, jo tiem pat reizēm ir pat saikne no tumšām dzīlēm elles liesmas ārā vilkt. Bet ir tie otrie spēki arī, kas labās lietas augšā ceļ. Tiem spārni balti ir kā ērgļiem, kas klinšu spraugās ligzdas vij. Tie spēcīgi kā gaismas bulta, šos labos vārdus gaismā celt. To spārni spīdīgi no zelta, kam ievainojums zeltā mirdz. Tie Dieva sūtīti no augšas, vēl ātrāk visu pildīt steidz. To misija ir skaidrāk skaidra, jo milzums vara ir ar tiem. Tie sastapdamies tumsas spēkiem, tiem uzbrukumā droši iet. Tie sakauj pirmos, kas kā čūskas, par barību šiem ir arvien. Kad redzi vārdu cīņas šīs, tad bīsties tiem pa vidu skriet, jo reiz par reizi ir šiem elkiem ir jāļauj reizi brīviem tikt. Kad gaisma uzaust un jau rīts, tad miers ar tiem, tie pakšos klīst. Kad rīta rasu Kungs mums lej, tiem miera vātis lāpīt steidz. Un jāsaka, ka tas kā fakts, ka nevar tie bez Dieva, sev jel paši mieru nevar rast. Ak saki man jel Kungs, kamdēļ, Tu devi lielo spēku šo, kad katra vārda galā, kā bulta dzīva šaujas spēks, kam pašiem sevi stādināt nav ļauts.

svētdiena, 2015. gada 8. februāris

cilvēka mīlestība nevar būt godīga

Šodien ir brīnišķīga diena. Paprasi par to vakardienai un būsi drošs par to.
Bez Dieva nav iedomājama mūsu dzīve. Ja mēs teiktu pretējo, tad mēs melotu. Bet es esmu bijis vienmēr cilvēks un rīkojies kā cilvēks. Reiz meklēju mīlestību- likās, ka atradu, bet tā nebija patiesība. Kaut gan priekš tās dienas tā bija patiesa. Es biju patiesa, manas sajūtas bija patiesas, bet mīlestība nebija īsta. Tā nebija godīga, jo tā bija cilvēka mīlestība. Tagad saprotu, ka ar cilvēka mīlestību mīlēt nozīmē par maz. Mums nepieciešama tāda mīlestība ar kādu mīl Dievs. Vispār, mīlēt ir jāmācās. Mīlestība ir darbība, tas ir process- dzīvo process. Mēs nedrīkstam būt miruši. Mirušajiem nav mīlestības. Tikai tie, kas mīl ir dzīvi. Tikai dzīvie var mīlēt. Tāpēc tev jāizrāda dzīvības pazīmes.
Dieva mīlestība ir nemirstīga. Kad zini, ka esi Viņa mīlēts, ka esi īpašs, ka Viņš mīl bez nosacījumiem. Kad pats lielākais par visumu, kurš tur zemi iekārtu ne pie kā, kad Viņš tevi ieraudzījis, pieskaras tev, atbild tev, tad tā ir mīlestība neskatoties ne uz ko. Neņemot vērā neko.
Kad Jēzus tika piesists pie krusta un pēc trim dienām cēlās augšā, tad tā tapa par Viņa otro dzimšanas dienu. Viņš teica- man šodien ir dzimšanas diena un man šodien ir svētki, un Es sev izvēlos dāvanas. Tu esi nepareizs- Es izvēlos tevi, vai tev liekas, ka esi neglīts, resns tad Es izvēlos tevi, vai nespējīgs pildīt mājas darbus, tad Es izvēlos tevi, tu nespēj tikt galā ar savu raksturu- Es izvēlos tevi, nespēj tikt galā ar pienākumiem darbā- Es izvēlos tevi, attiecībām ar skolotājiem un darba devējiem, tad Es izvēlos tevi, nespēj izrunāt lietas ar bērniem, sievu vai mammu- Es izvēlos tevi, varbūt neesi pats populārākais skolas stilīgo klubiņā, tad Es- Jēzus izvēlos tevi. Es izvēlos tevi. Tu esi mans mīļākais dēls. Tu esi mans pats labākais. Tu esi mans. Viņu neinteresē tavas neveiksmes, tava nespēja, tava negatīvā pagātne, bet interesē kāda ir tava sirds. Tevī dzīvo Svētais Gars, Tēvs tādus mūs ir radījis. Ja Dieva gars tevī mājo, tu esi pats labākais, pats stiprākais, pats mīlošākais, pats vajadzīgākais, pēc kura sirds ilgojas debesis un zeme. Tev ir talants. Un tevī ir talants, jo pats Esmu tevī to ielicis. Tu spēj mīlēt, tas ir pats svarīgākais. Ja Dieva gars mājo tevī, tad tu spēj mīlēt un būt mīlēts, bet esi godīgs. Tev jābūt godīgam pret sevi un citiem. Tu un es, mēs katrs esam radīti mīlestības stāstam. Dievs radīja mūs savā mīlestībā. Mēs esam Viņa mīlestības augļi. Runā ar Viņu. Esi ar Viņu. Dalies ar Viņu. Priecājies ar Viņu. Dzīvo ar Viņu. Esi Viņā, jo Viņš ir tevī. Kad nezini ko darīt, tad zvani Viņam- Jeremijas 33:3.
Dieva mīlestība ir kā kristāla jūra, kā spīdošs kristāldzidrs dārgakmens, kas iekārts uz krūšu dārgumu plāksnes, lai būtu, lai pastāvētu, lai spīdētu, lai pukstētu kopā ar augstā priestera, ar svētā sirdi. Kā pulsējošs spēks, kā gaisma, kā dzīvība, kas izlauzties vēlas. Mīlestības sēkla no tumsas, kas izlaužas, kas salauž melno un izlaužas gaismā, kas barojas tumsā, lai nestu augļus gaismā, lai nestu dzīvību.
Esi patiess, esi godīgs, jo tikai patiesība var nest plaukstošu sēklu, tikai patiesība ir kā paradīzes putns,kas rotāts košām debesu krāsām, dārgumu krāsām, kam līdzīgu nav. Sauc pēc patiesības, meklē patiesību, alksti pēc patiesības, jo tā ir brīvība. Pat ja tas ir sāpīgi, pat ja tas ir grūti, pat ja tevi rauj uz pusēm. Patiesība ir tava brīvība.
Viņš apsola tev svētāko, trauslāko, ko kāds var dot. Viņš slēdzis derību ar taviem tēviem, ar taviem tēvu tēviem, līdz Ābrahāmam, līdz Īzākam, līdz Jēkabam, solījis šo dzīvības zvērestu, Viņš solījies mīlēt tevi, svētīt tevi, vairot tevi, tavu miesas augli, tavu roku augli. (5M 7:13).
Neskaties uz sevi, neskaties sevī, nemeklē sevī, skaties uz Jēzu, meklē Jēzu. Jo tevī vienmēr būs trūkuma, tevī vienmēr būs lietas, ko nespēsi izprast.
Tikai izvēlies dzīvot tajā. Tajā, ko piedāvā debesis, ko piedāvā Dievs. Tas Dievs, kurš radījis tevi, kurš radījis šo zemi, kurš radījis tavus sapņus, kurš radījis katru, kas elpo, katru, kas dzīvo, katru, kurš sēklu nes, katru, kas ir.
Tu vienmēr esi tik tuvu, cik tuvu tu izvēlies būt. Tu vari aiziet tik tālu, cik saskatīt vari, cik saredzi. Ja pretī tev siena, tad nespēsi iet nekur. Ieraugi kalnus un izveido karti. Karti,kā iet, un tas būs tavs aicinājuma ceļš. Vienmēr izvēlies pašu tālāko, pašu augstāko virsotni, tad tas tev palīdzēs būt tuvumā gudrībai. Patiesai Dieva gudrībai.
Tik esi godīgs. Godīgs pret sevi un citiem. Labā vēsts mūs aicina pārtraukt melot sev. Ja pieņemsim sevi tādus kādi esam, tad pārtrūks mums vēlme būt pieņemtiem citiem, pārtrūks vēlme izpatikt, izrādīt sevi. Tad nebaidīs mūs nekāda kritika, jo būsim gudri par savām cilvēciskām robežām. Tam nosacījums ir nemelot sev, bet būt godīgam.
Ja tu zini Dievu, tad tu esi iepazinis mīlestību, jo tas Dievs, kurš radījis mani un tevi ir mīlestības Dievs. Cita patiesā Dieva nav. Tu un es, mēs esam radīti mīlestības stāstam. Tam stāstam, kuru radījis Dievs.

piektdiena, 2015. gada 6. februāris

Childhood Memo


FOTO: / Home sweet Home / Tukums / 2014-2015 /

trešdiena, 2015. gada 4. februāris

Jēzus izīrē dzīvokli/ Ko nozīmē dzīvot ticībā?

Ne es, bet Viņš. Ne man, bet Viņam. Ne sev, bet citiem. Pārdabiski atnāk iespēja izīrēt dzīvokli, tad tapa skaidrs, kā mākonis nolaidās sapratne, ka ne manos spēkos bija atrast to, kur tā parasti nav un tad, kad radās nepieciešamība, kas neplānoti radās, tad pie apvāršņa parādās vienīgais īstais variants un tas tapa reāls pēc pāris acumirkļiem. Pēc pazīmēm, virzības bija skaidrs, ka tas nāca no Dieva, un ja no Viņa, tad skaidrs, ka ne uz mirkli, bet uz ilgāku laiku un ja no Viņa, tad skaidrs ka ne uz parāda vai krīta. Viņš ieliek sirdī meklēt, parāda, sarunā, noīrē. Pat ja tev nav, ja piekrīti ticībā un apmaksā ticībā, ja nesvārsties un nekrīti panikā, tad dodies jūrā un dzīvo Viņa svētību ūdeņos. Viņš veda un tālāk arī vedīs. Viņš apmaksā. Es apstiprinu. Es tagad liecinu.

Ne es, bet Viņš. Ne man, bet Viņam. Ne sev, bet citiem. Pārdabiski atnāk darba piedāvājums. Ne paša saukts, bet apstākļu uzrādīts, ka vajag. Ka vajag mainīt, ka pienācis laiks. Ka vajag iet, ka tas, kas atkal kā vienīgais ir arī īstais. Viņš ieliek sirdī mieru, atklāj, sarunā, un saka tev, ka esi jau tur. Tu iederies tajā darba interjerā, jo tas ir tavs. Ne vienkārši, bet no Dieva tas tavs. Viņš ļauj tev tur augt, ļauj tev iet, kur paredzēts, kur vajadzīgs augt. Pieaudz un pieņemies gudrībā, pieņemies spēkā. Jo Viņš mīl. Viņš veda un tālāk arī vedīs. Viņš visu apmaksā. Es apstiprinu. Es tagad liecinu.

Dievs ir labs. Ja uzticies, ja ej, ja mīli, tad Viņš ieliek sirdī, parāda, sarunā, atklāj. Tev tikai jāsaka- jā un tad tik saproti, ka jau esi, ka esi pie avota, ko Dievs rādījis rakt, ka esi pie klints, ka jau dzer un stiprinies. Ja seko, ja atvērtu sirdi Jēzum līdzi pie krusta tu seko. Nebaidies, ka nesapratīs, jo nesapratīs. Es apstiprinu. Es tagad liecinu. Nebaidies, jo tu nekad neesi viens. Kas iet ar Dievu, tas nekad nevar būt viens.