otrdiena, 2014. gada 11. marts

Divi cilvēki- kas mīlēs Kristu, mīlēs arī viens otru

Gribas padalīties ar tik daudz domām... Dievs vienkārši ir kaut kas neaprakstāms un superīgs. Man likās, ka es stāvu un klauvēju un klauvēju un klauvēju, un jau šķita, ka tieši šīs durvis neatvērsies nekad, ka neviens nav dzirdējis manu klātbūtni, vienmēr šķita ka tās tikai atklāja ka ir tāda lieta kā durvis, ka ir kaut kas, bet manīju tikai pauzi un švīkas. Tagad kaut kas ir mainījies, jo sāku ieraudzīt, ka tās sāk vērties. Tās veras un veras un veras, un tur nav tikai vienas durvis, bet atvērt var daudz un dažādas durvis, domas, visumus. Ir tik daudz patiesību, kas vēlas tikt atklātas. Es nekad nedomāju, ka spētu saprast šos vārdus. Ir tikai jānokļūst slepenajā telpā, kura pati vēlas, lai kāds tajā iekļūst un tur ir visas patiesības, kas glabājas kā mazos skapīšos un vidū stāv galdiņš ar atslēgu. Kā Alise brīnumzemē. Lai nokļūtu, vispirms seko norādēm. Tās pašas tevi meklē, jo tevi atpazīst, tāpēc ka esi jau tur reiz bijis un tu arī atpazīsti šos tēlus, pazīmes, vārdus, ja tikai vēlies. Tev pirmkārt jāievēlas. Izklausās kā pasakā, jāievēlas- un tās ir pirmās durvis, tikai ievēlies durvis un tavs ceļojums sāksies. Ja ievēlēsies, tad ej pie tām. Tur priekšā ir sargs. Sargs atver durvis. Tev jāklauvē, lai otrā pusē sadzirdētu. Bez klauvēšanas nekas nenotiks. Klauvē, kamēr kaut kas notiek, pat varētu sākt šķist, ka tur neviena nav, bet tici, ..tur ir, jo tās nav parastas durvis. Ja esi vēlējies un atradis durvis, tad tur vienmēr kāds ir kas atvērs. Ir pāris lietas dzīvē, par kurām sākumā ir jāpacīnās, lai pēc tam varētu gūt gandarījumu un atvieglināti uzelpotu, tad šī ir viena no tām. Tā ir iekļūšana. Kas atdod Man savu un uzņemas Manu, kas ir viegla, tam visas lietas nāk par labu. Galvenais ir samainīšanās moments. Nokļūt laikā uz satikšanos un noslēgt derību. Pārējais ir ceļš. Kā Alisei. Tas bija Alises ceļš. Viņai tāpat kā mums katram ir un bija jāzina, kas viņa ir, jo nezinot tevi var apmānīt. Un ja tu nezini, kas esi, tad nevari zināt savu ceļu un var gadīties neiet savējo, un tas nav tas apsolītais vieglais, par ko slēdzi derību. Tāpēc, kad iesāki, tad nenovērsies, kā tad kad degi līgavas mīlestībā un sekoji Man tuksnesī, posta zemē /Jer 2:2/. Skaisti vārdi. Toreiz, kad sekoji mīlestībā uz posta zemi. Kaut mums saglabātos šī mīlestība kā pirmsākumos, kad neskatoties ne uz ko.. Mīlestībā nav baiļu. Tā neskatās uz apstākļiem un turpina meklēt ceļu. Ak jel, ..cēli tas skan kā salds zvārgulis, kas ietrīsina sirdi, kas atkal sāk just un pati vēlas dzīvot. Mūsu pašu rokās ir šī nūjiņa, kas saucas vēlme un tam seko mīlestība, kas kausē lielākos aisbergus, visskarbāko sasalumu, ko radījušas nocietinātas sirdis. Iemīlot kādu tu dod iespēju šim cilvēkam mīlēt. Un tas atver debesis. Mmm, vai kāds var pateikt kas ir vēl skaistāks par mīlestībā atvērtām sirdīm un atvērtām debesīm?