Sev. Tev. Pārējiem. Ja es būtu mazs kāpuriņš, tad es dzirdētu kā no zara atdalās lapa pirms nokrīt zemē. Tāpēc, ka es būtu piestiprinājusies tās tiešā tuvumā. Varbūt. Varbūt tomēr tauriņš ir pārāk gudrs, lai piestiprinātos zaļu lapu tuvumā, zinot, ka pats pārdzimst no jauna un zinot, ka dabā ir likumsakarības- viss piedzimst un nomirst un dzimst atkal un katrai radībai attīstības stadijas laika ziņā var būt atšķirīgas. Tauriņa process zinātgribētājiem.. Pie zaļas lapas labi nav tāpēc, ka tā kustas, tā var nomirt pie koka jebkuru brīdi. Tā vēl nav gatava. Tātad, ja es būtu tauriņš, kas izperināts un piestiprinājies pie lapas plātnes, bet ir tikai kokons, tad es noteikti dzirdētu, sajustu, kā ūdens plūst starp lapas šūnām un kā atveras atvārsnītes lietus laikā un kā tās aizveras, kad saule paceļas zenītā. Esat ar mieru būt tārpiņš? Dievs nejautā, Viņš apgalvo. Tu esi. Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! Es
tev palīdzu, saka Tas Kungs, tavs pestītājs ir Israēla Svētais. / Jesajas 41:13-14/. Vai esat kādreiz, vannā kad gulējuši- pielikuši ausi pie vannas malas, un dzirdējuši? Sevi. Savus sirdspukstus. Varbūt, bet tikai varbūt, tas ir līdzīgi kā mazulis mātes miesās dzīvo un klausās dziesmas, ko viņam dungojat, stāstus ko stāstiet, priekus ko ielīksmojat, mīlestību ko dāvājat. Varbūt. Es labprāt domātu, ka tas ir sajūtams. Ka ir. Labi, ka ir. Bet, ja nu tomēr tauriņš gatavojas ziemai, tad tas piestiprina savu kūniņu zem palodzes mājas bēniņos. Tur, kur drošs, silts, kur nav caurvēja. Un, ja būtu, tad tas to sajustu. Tas sajustu. Es domāju- bet, ja skrienot pa priežu mežu, jūs apstājaties. Aizverat acis un klausieties. Ir rudens. Tagad. Apstājieties tagad. Priežu skujas sasniegušas savu gatavības stadiju, kad tās vairs nespēj uzņemt mitrumu, kļūst arvien plānākas, atvārsnītes aizveras, tās paliek brūnas, jo izžūst. Vēja plūsma, un- klik, ..kā palēninātā reklāmas klipā, gaisā novirmo puteklis, kas šodien nosēdies uz skujas. Birst skuja zemē. Tās visu laiku birst. Pa pāriem. Neviena skuja nav viena. Neviens cilvēks nav viens. Neviens tārpiņš nav viens. Viens nevar pastāvēt. Tam blakus noteikti ir kāds. Ir atbalsts. Ir. Dievs ir paredzējis, ka ir. Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." /1Mozus 2:18/. Man jākļūst mazākam, lai ieraudzītu. Lai Viņš kļūtu lielāks. Man liekas, ka reizēm Dievs domā, ka mēs aizsedzam sauli. Viņa radīto sauli. Ne jau savu. Mums nav pašiem savas saules. Mums nav savas baznīcas. Mums nav savu. Tikai sirds. Un tāpat, "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām." /Jeremijas 1:5/. Viņš mūs paredzējis mātes miesās. Viņš- Dievs, uzdāvina mums dzīvību, dzīvi, prieku. Savā pasaulē, ko Viņš iemīlējis. Pagaidām tur viss ir skaidrs.
Rudens ir superīgs. Ne jau tikai. Un tomēr, ..Ja varētu izslēgt skaņas pa līmeņiem, un dzirdētu tikai to, kā krīt lapas no kokiem lēnām, ātrāk. Lido. Ja varētu. Patiesībā jau mēs varam. Izslēdzot skepsi, neapmierinātību, piedodot piedodamo, mīlot tos, kas mūs sāpina, godinot Dievu Radītāju, to kas izvedis mūs no verdzības. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. /5Mozus 5:6/ Zemojoties. Es domāju, mēs sadzirdētu. Arī kā lapas plaukst. Kā tauriņa vēziens nošvīkst pļavas malā. Kā pīle noķer ūdensvaboli. Stop! Apstājies! Neatklāj visu uzreiz. Es nezinu, ko Dievs gribēja teikt ar to, kad sadzirdēju skaļu troksni, kad vabole atsitās pret ātri braucoša automobiļa stiklu. Varbūt apstājies tārpiņ!? Uz kurieni tu skrien?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru