ceturtdiena, 2013. gada 31. oktobris

otrdiena, 2013. gada 29. oktobris

tauriņu māja pirms ziemas sezonas

tauriņu tēma

Lielisks dienas papildinājums filmiņā par kādu īpašu personību, kas šķietami ieslodzīts sevī kā tauriņa kāpurs, bet patiesībā gatavs lidojumam. Nepieciešams tikai apzināties. The Butterfly Circus. Rodas vēlme skatīties atkal un atkal un sajūsmināties par to, kas mums patiesībā jau pieder nevis par to, kas mums varētu piederēt vai vispār nepieder. 

sestdiena, 2013. gada 26. oktobris

piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris

pirmdiena, 2013. gada 21. oktobris

ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris

trešdiena, 2013. gada 16. oktobris

otrdiena, 2013. gada 15. oktobris

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

sestdiena, 2013. gada 12. oktobris

Uzmanību! Audzēts siltumnīcā.

Ko es ar to gribēju teikt?! Mēs esam daudz atkarīgi no citiem cilvēkiem un viņi ir atkarīgi no mums. Mēs veidojam atmosfēru. Un,  ir dažāda tipa siltumnīcas, kas katra pilda savu specifisku uzdevumu un ir dažādi augi. Ko es gribēju teikt ar siltumnīcām? Vispār to, ka pārāk bieži vecāki savus bērnus audzina tā itkā tie būtu siltumnīcas augi. Kad bērniem jau ir padsmit gadu, vēl joprojām dzirdami teksti, par aizliegumiem iet uz tusiņiem vai braukšanu uz lielpilsētu. Tas taču ir smieklīgi. Piecpadsmit gadi jau ir nopietns vecums. Tīņa psihe ir nostiprinājusies. Kad jūs domājat viņu pieradināt pie āra apstākļiem? Pasargāsiet līdz kāds gādīgs onkulis vai tante viņu paņems pie sevis? Mani skumdina šī tēma. Mīļie vecāki, Jums nepieder šī jaunā cilvēka dzīve. Tiem jāļauj pašiem salikt savu ceļasomu ekskursijai un vakariņas pašiem jāsagatavo. Vai tiešām no 17 gadīga cilvēka tas būtu par daudz prasīts?  Es ļoti nesen sastapos ar gadījumu, kad šāds trausls un skaists, tīrs un jauks, mīksts un pūkains, mazs stādiņš ar šausmām uzņem tuvāko izteikumus. Saskatīju viņa sirdī bailes, draudus ko uztvēra tas ārpus ģimenes. Vēl mirklis un  tas ļausies noplūkties un taps iznests ārā no mīlīgās stiklotās verandas, kur apkure vasarā un ziemā. Sašutums? Nu ja. nevajag pārāk aizsargāt savu mazuli no ļauniem cilvēkiem, kas ārā staigā, ka parkā tie staigā, tumsā tie staigā, pa ielām tie staigā, tie domā sliktas domas.. šis bērns baidās no visa. No pasaules. Tas ir- no visa. Kur tad jūs esat paredzējuši to iedēstīt? Var būt visādi. Var. bet ja apkārtējiem paliek grūti komunicēt, jo daudz tiek uztverts kā draudi. Žesti, mīmika, ka ļaunums, sliktas domas, par mani par tevi. Lūk tas ir tas, kas ir skumji. Tas ir tas, par ko ir sašutums. Jā, siltumnīcas ir dažādas. Ar tiem, kas nāk uz vienu sezonu ir vieglāk. Tos paturi, pārlaid pa ziemu un kad saulīte nes ārā un stādi, tas lai aug. Tālāk jau maz kas. Skaties kā tas pieaug un priecē. Ir skaistas kultūras, kuras vajag sēt siltumnīcā dēstu kastītē, tad stādīt ārā un tie iztur bargākos apstākļus. Es to pastiprinu tamdēļ, ka mēs paši nosakām, izvēlamies pozīciju, ko tad mēs te audzēsim. Cik daudz darba un pūļu tas prasīs. Vienu gadu vai 30. Un tāpat, mēs nevaram paļauties uz apstākļiem. Cilvēks ir pārāk mazs, lai regulētu sauli, lietu vai mēnesi. Atdodiet Dievam to, kas Dievam pieder. Uzticieties Viņam.

piektdiena, 2013. gada 11. oktobris

ceturtdiena, 2013. gada 10. oktobris

mēs esam pārāk lieli lai sadzirdētu

LU Botāniskā dārza tauriņu mājas taureņi
LU Botāniskā dārza taureņiLU Botāniskā dārza taureņi


Sev. Tev. Pārējiem. Ja es būtu mazs kāpuriņš, tad es dzirdētu kā no zara atdalās lapa pirms nokrīt zemē. Tāpēc, ka es būtu piestiprinājusies tās tiešā tuvumā. Varbūt. Varbūt tomēr tauriņš ir pārāk gudrs, lai piestiprinātos zaļu lapu tuvumā, zinot, ka pats pārdzimst no jauna un zinot, ka dabā ir likumsakarības- viss piedzimst un nomirst un dzimst atkal un katrai radībai attīstības stadijas laika ziņā var būt atšķirīgas.  Tauriņa process zinātgribētājiem..  Pie zaļas lapas labi nav tāpēc, ka tā kustas, tā var nomirt pie koka jebkuru brīdi. Tā vēl nav gatava. Tātad, ja es būtu  tauriņš, kas izperināts un piestiprinājies pie lapas plātnes, bet ir tikai kokons, tad es noteikti dzirdētu, sajustu, kā ūdens plūst starp lapas šūnām un kā atveras atvārsnītes lietus laikā un kā tās aizveras, kad saule paceļas zenītā. Esat ar mieru būt tārpiņš? Dievs nejautā, Viņš apgalvo. Tu esi.  Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! Es
tev palīdzu, saka Tas Kungs, tavs pestītājs ir Israēla Svētais. / Jesajas 41:13-14/. Vai esat kādreiz, vannā kad gulējuši- pielikuši ausi pie vannas malas, un dzirdējuši? Sevi. Savus sirdspukstus. Varbūt, bet tikai varbūt, tas ir līdzīgi kā mazulis mātes miesās dzīvo un klausās dziesmas, ko viņam dungojat, stāstus ko stāstiet, priekus ko ielīksmojat, mīlestību ko dāvājat. Varbūt. Es labprāt domātu, ka tas ir sajūtams. Ka ir. Labi, ka ir. Bet, ja nu tomēr tauriņš gatavojas ziemai, tad tas piestiprina savu kūniņu zem palodzes mājas bēniņos. Tur, kur drošs, silts, kur nav caurvēja. Un, ja būtu, tad tas to sajustu. Tas sajustu. Es domāju- bet, ja skrienot pa priežu mežu, jūs apstājaties. Aizverat acis un klausieties. Ir rudens. Tagad. Apstājieties tagad. Priežu skujas sasniegušas savu gatavības stadiju, kad tās vairs nespēj uzņemt mitrumu, kļūst arvien plānākas, atvārsnītes aizveras, tās paliek brūnas, jo izžūst. Vēja plūsma, un- klik, ..kā palēninātā reklāmas klipā, gaisā novirmo puteklis, kas šodien nosēdies uz skujas. Birst skuja zemē. Tās visu laiku birst. Pa pāriem. Neviena skuja nav viena. Neviens cilvēks nav viens. Neviens tārpiņš nav viens. Viens nevar pastāvēt. Tam blakus noteikti ir kāds. Ir atbalsts. Ir. Dievs ir paredzējis, ka ir. Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."  /1Mozus 2:18/. Man jākļūst mazākam, lai ieraudzītu. Lai Viņš kļūtu lielāks. Man liekas, ka reizēm Dievs domā, ka mēs aizsedzam sauli. Viņa radīto sauli. Ne jau savu. Mums nav pašiem savas saules. Mums nav savas baznīcas. Mums nav savu. Tikai sirds. Un tāpat,  "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām."  /Jeremijas 1:5/. Viņš mūs paredzējis mātes miesās. Viņš- Dievs, uzdāvina mums dzīvību, dzīvi, prieku. Savā pasaulē, ko Viņš iemīlējis. Pagaidām tur viss ir skaidrs.
Rudens ir superīgs. Ne jau tikai. Un tomēr, ..Ja varētu izslēgt skaņas pa līmeņiem, un dzirdētu tikai to, kā krīt lapas no kokiem lēnām, ātrāk. Lido. Ja varētu. Patiesībā jau mēs varam. Izslēdzot skepsi, neapmierinātību, piedodot piedodamo, mīlot tos, kas mūs sāpina, godinot Dievu Radītāju, to kas izvedis mūs no verdzības. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. /5Mozus 5:6/  Zemojoties. Es domāju, mēs sadzirdētu. Arī kā lapas plaukst. Kā tauriņa vēziens nošvīkst pļavas malā. Kā pīle noķer ūdensvaboli. Stop! Apstājies! Neatklāj visu uzreiz. Es nezinu, ko Dievs gribēja teikt ar to, kad sadzirdēju skaļu troksni, kad vabole atsitās pret ātri braucoša automobiļa stiklu. Varbūt apstājies tārpiņ!?  Uz kurieni tu skrien?